Sadarbība...naudas vietā

Es ļoti labi zinu, ko vēlos...tikai reizēm ir sajūta, ka daru visu ko...lai tikai tas nepiepildītos. Un tad atnāk kāds notikums, teikums vai sapnis un ieriktē mani atpakaļ- eu...Tu taču vēlējies TO.
Tas, ka ir mēŗkis, nenozīmē, ka katru dienu es to vien daru, ka to īstenoju. Nebūt nē. Tieši tāpat, kā visi normāli cilvēki…es reizēm par to aizmirstu. Aizmirstu no rīta sev pajautāt: ko es šodien varu izdarīt, lai savu mērķi sasniegtu. Un aizmirstu sevi vakarā paslavēt par šajā dienā veikto ieguvumu mērķa sasniegšanas ceļā. Bet apkārtne man palīdz, esmu sajutusi ne vienu reizi vien.
Piemēram, vakar, man viens cilvēks piedāvājā sadarbību- sajuta, ka man ir vajadzīgs viņa pakalpojums un teica.....es Tev došu to un to....bet Tu man pretī, nē, nevis naudu...bet to un to. Tas man bija kā kārtējais sitiens pa pieri. Eu...es taču esmu par SADARBĪBU, pēdējā ½ gada laikā esmu tik ļoti daudz darījusi, piedāvājot savus pakalpojumus uz sadarbības pamatiem .... un šodien notiek sadarbības piedāvājums no ārpuses!
Kā sadarbība izpaužas manā dzīvē? Palūdzu kādam pārbaudīt manus krievu valodā rakstītos tekstus…un par to novadu koučinga sesiju. Esmu lūgusi saviem paziņām atbildēt uz dažādiem jautājumiem saistība ar sevi un koučingu (uzsākot veidot privātpraksi, veicu pētījumu) un tieši tāpat- par ieguldīto laiku viņiem bija iespējams izbaudīt uz savas ādas koučinga sesiju.
Un šādu variantu un veidu, kā sadarboties ir ļoti daudz… Piemēram, man… tas reāli nemaksā neko…tik vien cik laiks un, iespējams, nenopelnītā nauda. Bet iegūstu pretī…uh, cik daudz! Paldies Jums visām! Un paldies tiem cilvēkiem, kuri ir atsaukušies maniem sadarbības piedāvājumiem. Reizēs, kad kāds “sadarbības” klients man pazvana un saka: “Klau, strādā..viss strādā par ko mēs runājām! Ar mani jau šodien notika tas un tas….un rīt es jau tiekos ar to un to”, tad liekas, ka arī šādam “sadarbības” klientam ir ticis kāds guvums.
To, cik tas guvums ir liels, to var novērtēt tikai katrs pats. Un laikam ir taisnība tam faktam, ka, ja kaut kas ir iegūts “bez maksas”, tad guvumam nav tik liela vērtība, kā tad, ja par to ir samaksāts. Un man nezin kāpēc šķiet, ka tad, ja samaksa ir veikta ar sadarbības palīdzību, tad guvuma sajūta ir daudz, daudz lielāka.
Ir iespējams izvēlēties- gūt vienkāršu guvumu sajūtu vai GUVUMA SAJŪTU.

Mana pasaka, mana terapija

Šī gada baltajā Katrīndienas vakarā es baudīju pasaku terapiju. Biju par ko tādu dzirdējusi, biju šo to iedomājusies, šo to lasījusi…vienu vārdu sakot, idejas par to, kā tas varētu notikt, man pirms tam bija. Un pateicoties Aizputes sieviešu klubam, radās arī iespēja šīs domas pārbaudīt praksē.
Lai cik daudz es zinu…vienmēr ir iespējams iemācīties ko jaunu. Laiku pa laikam šo gudrību man izdodas aizmirst…un tikpat veiksmīgi atkal atcerēties. Šoreiz es sēdēju pasaku terapijā un domāju, eu…šito es zinu, šo arī un arī šito…un tad pavisam nemanot, es aizmirsu to, ka es visu zinu….un klausoties psiholoģes stāstītajā pasakā, sajutu, kā manī rodas spīvs naids un dusmas. Dusmas par to, ka atkal (!) pasaka runā par noteikumiem, kuri ir jāievēro un par to, ka, ja kāds tos neievēro, tad tam ir jāsaņem sods. Šajā pasakā sods bija gana bargs- kāju nociršana un atlikušās dzīves pavadīšana BEZ kājām. Šausmīgi, vai ne? Un tas viss tikai tāpēc, ka bija vēlme priecāties, baudīt skaistumu, pretēji visu padomiem un ieteikumiem. Bija vēlme baudīt laimi…bet tās vietā…briesmīga dzīve bez kājā. Brrrr! Man šī pasaka likās nepieņemama līdz brīdim, kamēr psiholoģe pateica:”Tā ir pasaka… kājas taču pasakās var izaugt no jauna!” Tajā mirklī man sagribējās skaļi iesmieties. Hei! Tos noteikumus, ka kājas nocirstas paliks līdz mūža galam, taču izdomāju es pati… Kā es varēju aizmirst, ka pasakās viss ir iespējams?!
Tad nu, lūk! Šī bija mana visvērtīgākā atkal atgūtā atziņa. Rāmjus, noteikumus, cietokšņus, mūrus… reglamentus u.t.t.radam katrs mēs priekš sevis paši un dzīvojam ar pārliecību, ka tādi viņi ir, ka tādiem tiem jābūt, un ka NAV IESPĒJAMS SAVĀDĀK. Ja jau kājas ir nocirstas, tad viss. Tādas tās arī paliks, pat neskatoties uz to, ka visa darbība notiek pasakā. Un vēl paspēt padusmoties uz pasauli par nejauku pasaku. Bet par to, ka VAR BŪT SAVĀDĀK, par to pat neiedomāties.
Un kad kāds no malas iebiksta, eu, paskaties, paskaties, kā būtu, ja…… Tad parādās otrā elpa, paveras plašāki apvāršņi un viss pēkšņi kļūst iespējams.
Mani kolēģi kouči te jau sāk smaidīt. Jā, jā.. tas ir darbs, ko dara kouči. Paver plašākus apvāršņus, iedvesmo otra, trešai un…. ikdienas elpai, palīdz pavisam nemanāmi pārkapt sienai, kuru pats esi ķieģeli pa ķieģelītim sev apkārt uzbūvējis. Lai beidzot atrastu sevi, savu laimes sajūtu un dzīvotu ar to ilgi un laimīgi. Kā pasakā, kuru esi sarakstījis pats sev un…. par sevi. Šķiet vilinoši? Kāpēc gan nepamēģināt?

Vai tā būtu pasaku terapija, koučings vai filma “Alise Brīnumzemē”. Man šo SAVAS PASAKAS RADĪŠANAS sajūtu ir izdevies izbaudīt visos no minētajiem veidiem.

Un kā ir ar Jums?

Vīna pagrabs...tepat- blakus.

Šī nedēļa man padevusies tāda ļoti piepildīta, šķiet, ka lidoju no viena pasākuma uz otru un tikai laiku pa laikam attopos, eu, es taču esmu šodienas pasākuma organizatore… un man vajadzētu drusku arī uztraukties. Bet uztraukumiem īsti neatliek laika. Jo visu aizpilda prieks par darbošanās jēgu un kopības sajūta, vērtējot iegūto rezultātu.
Šķiet, pavisam nesen runāju ar savu kolēģi Māru par nepieciešamību Aizputē izveidot sieviešu klubu, un nu jau tas ir uzsācis darbību pilnā sparā. Jau esam piedzīvojušas kopības sajūtu nūjošanas pasākumā (kas tagad pamazām kļūst par iksestdienas tradīciju), gan gatavojot skaistus rožu pušķus no kļavu lapām, gan kopīgi apgūstot pirts gudrības. Šo trešdien kopā ar tuvākajām domu biedrenēm nolēmām sarīkot oficiālu biedrības sanāksmi ar mērķi ievēlēt biedrības valdi un izmainīt statūtus (biedrība savulaik ir bijusi ar pilnīgi oficiālu statusu, tikai ļoti ilgi nav darbojusies). Domājot par to, kā šo stīvo pasākumu padarīt interesantāku, nolēmām uzaicināt pazīstamus aizputniekus dalīties pieredzē, kā mājas apstākļos var pagatavot vīnu. Vīndari piekrita un mēs devāmies telpu meklējumos. Arī telpas mums izdevās atrast… un pasākums varēja notikt.
Špriežot pēc apmeklētāju skaita (30 dāmas), interesei iesaistīties šādās un līdzīgās aktivitātēs ir tendence pieaugt. Aizputē, kur iedzīvotāju skaits ir pavisam neliels (~5000), tas ir būtisks sasniegums. Kopīgi izrunājām ko un kā mēs gatavojamies darīt šajā biedrībā un kāpēc kāda no mums ir gatava darboties valdē. Oficiālā daļa noritēja ļoti raiti un stundas laikā mēs (ļoti dažādu sieviešu kompānija) nonācām pie vienota kopsaucēja un ievēlējām gan valdi, gan nospriedām par izmaiņām statūtos, gan arī parunājām idejas par tuvākajiem pasākumiem.

Un tad nāca vīndari…ar saviem vīniem un saviem vīndaru instrumentiem…Tas bija interesanti. Kā pagatavot mājas apstākļos vīnu no jāņogām, āboliem vai upenēm dzirdējušas mēs bijām visas. Nu vismaz teorētiski sapratām, ka kaut ko tādu var dabūt gatavu. Bet izrādās, ka arī ķirbjiem, rabarberiem vai pīlādžiem nav ne vainas un no tiem sanāk lieliski vīni. Gan sausi, gan pussausi, gan saldi gan pussaldi. Un vīna darīšanas process nav nemaz tik sarežģīts. Pasākuma laikā viena otra dāma jau sāka domāt par iespēju pašai pagatavot vīnu. Kā izrādās- viss ir iespējams! Arī pašdarīnātu vīnu pagrabs Aizputē!

Ko es ar šo rakstu gribēju pateikt? Mani aizvien vairāk un vairāk pārsteidz tie resursi, kas ir mūsu rīcībā…. Un tās iespējas, kas rodas kopīgi darbojoties. Esmu patiesi lepna par cilvēkiem, kuri ir man apkārt.Gan sievietēm, gan vīriešiem. Esmu lepna, ka man apkārt ir cilvēki, kas ir gatavi dalīties ar savām zināšanām, domām, vēlmēm un idejām. Es gūstu gandarījumu esot šajā kompānijā. Tas ir mans “vīna pagrabs”.

Novēlu arī Jums atrast savu “vīna pagrabu”… paskatieties apkārt… tepat, tepat kaut kur viņš ir! Jūsu resurss un iespējas!

Viena diena manā mūžā… jeb kādreiz tas būtu bijis savādāk.

Diena sākās parasti- ar rīta kafiju, rīta skrējienu un sīkajiem mājas darbiem. Biju nolēmusi šajā dienā pabeigt gatavošanos nodarbībai par koučinga domāšanas veidu, sagatavot skaistu piedāvājuma aprakstu svinību organizēšanai kādā aristokrātiskā muižā un izvietot to portālos. Tie bija galvenie uzdevumi, protams papildus tiem, radās vēl visādi tūlīt un uzreiz darāmie sīkie nieki. Visu dienu kārtīgi darbojoties, izdevās padarīt gana daudz un pati biju ar iegūto rezultātu apmierināta. Jau vakara pusē saņēmu ziņu par to, ko manis izveidotais svētku piedāvājuma apraksts ir neatbilstošs un norādītas nianses (vārdi), no kurām turpmāk man vajagot izvairīties. Es biju, maigu sakot, pārsteigta, pēc tam dusmīga, lai neteiktu nikna. Man šajā tekstā… līmējās kopā katrs vārds un kāda vārda izņemšana vai aizvietošana ar piedāvāto šķita kā gleznā “Mona Liza” ievietot puzzles gabaliņu no Borisa Bērziņa pirts dāmu attēlojuma. Ievilku gaisu un pamēģināju atrast veidu, kā savu sašutumu izteikt pieklājīgos vārdos. Parunājām.. un sapratu gan šīs prasības iemeslu,gan arī cilvēka domu gājienu, kāpēc tāda prasība radusies. Un sapratu, ka varu to pieņemt. Cilvēki taču ir dažādi.
Tad, saņēmu vēl vienu aizrādījumu, ka sieviešu kluba afišā vajag papildus norādes. It kā nieks, un sapratu, ka tā būs labāk. Bet uz mirkli pārņēma sajūta… kas ar mani šodien notiek?
Pašā vakarā, tad kad jau gatavojos iet uz vingrošanas nodarbībām, e-pastā ieskrēja ziņa, ka mana iepriekšējā nodarbība par koučingu esot bijusi ļoti slikta, ka nākamajai nodarbībai (kas paredzēta nākamās dienas rītā) ir ļoti pārdomāti jāsagatavojas, jo no tās ir atkarīga mana reputācija. Un saraksts ar lietām, par kurām man būtu jārunā MANĀ nodarbībā. Pēc šādas ziņas izlasīšanas visas iepriekšējās jau man likās vienkārši štrunts. Ķēru pēc telefona, lai iztaujātu rakstītāju, bet telefons spītīgi klusēja…Biju palikusi viena ar uzdevumu, kuru nesapratu kā veikt un nesapratu, kāpēc man to vispār vajag veikt. Atkal ievilku gaisu un sapratu, ka neko nemainīšu Mana reputācija taču nevar būt atkarīga no tā, cik lielā mērā es atbildīšu anonīmi izteiktām pretenzijām (par to, kādai vajadzētu būt manis vadītai nodarbībai). Mana reputācija ir atkarīga no MANIS. Ņēmu un sakārtoju somā datoru, pierakstus, atsevišķā somā ieliku sen piegrieztos svārkus, kurus gribēju ar draudzenes palīdzību piemērīt. Un devos uz vingrošanas nodarbību ar mērķi novirzīt savu nu jau radušos stresu pozitīvā gultnē.
Aizbraucu uz vingrošanu, pie durvīm satieku paziņu un viņa man saka: “Mīļā Tu šodien vari nenākt…jo mēs mēģināsim deju, kuru Tu nezini…Tev no šīs nodarbības nebūs nekādas jēgas!” Es sāku smieties.
Aizbraucu mājās, vīrs uzklausījis manu atgriešanās iemeslu sāka tieši tāpat smieties un teica:”Ej labāk gulēt, lai šī diena Tev ātrāk beidzās”. Gulēt es gan neaizgāju- es kārtīgi izvingrojos uz trenažiera….tā atbildot PASAULES izaicinājumam.
Nākošajā rītā pēc jau novadītās nodarbības par koučinga domāšanas veidu, es aizbraucu pie draudzenes piemērīt svārkus…. Un atklāju, ka iepriekšējā vakarā somā biju sapakojusi nevis piegrieztos svārkus, bet gan auduma atgriezumus. Mēs abas sirsnīgi izsmējāmies.
Ko es ar šo stāstu gribēju pateikt? To, ka savos “krietni pāri trīsdesmit gados” esmu sapratusi, ka:
1. Tas, kas ar mani notiek- neesmu ES.
2. Tas, ko saka par mani citi- neesmu ES.
3. Tas, ka cilvēki ir dažādi- un man nav jākļūst tādai pašai kā citiem, lai būtu ES.
4. Ir lietas, kuras ES VARU izdarīt. Un tas ir svarīgāk par to, ko nevaru.

Kur ir vārti?

Kādu laiku neesmu neko uzrakstījusi. Dzīve top aizvien intensīvāka un laika pārdomām par to, kā padarīt sevi laimīgāku (:)) īsti neatliek….
Bet nekas nenotiek tāpat- vakar uzgāju grāmatnīcā par ½ cenu Stīvena Koveja grāmatu “8.paradums”. Tā sanāca, ka mirkli pēc tās iegādes varēju apsēsties un to palasīt… pirmās lapaspuses… un es jau tvēru pēc sava labptopa, lai rakstītu. Tik spēcīgu citātu… sen nebiju lasījusi. Vakar manus raksta darbus pārtrauca cilvēka ierašanās, kuru bija apsēdusies pagaidīt… bet šodien nekas mani vairs netraucē.

Kas gan mani bija tā iedvesmojis? Stīvens Kovejs pašā grāmatas sākumā runā par pētījumu, kurš veikts ASV un kurā piedalījušies 23 000 dalībnieku. Visi šie cilvēki ir strādājuši kādā lielākā vai mazākā uzņēmumā, pilnu slodzi un ieņēmuši kādu no galvenajiem amatiem (t.i. grāmatveži, sekretāri, datorspeciālisti, mārketinga, sabiedrisko attiecību speciālisti, pārdošanas menedžeri un finanšu konsultanti… arī direktori, valdības iestāžu ierēdņi un izglītības un veselības iestāžu profesionāļi). Visiem šiem cilvēkiem tika uzdoti t.s. atbilstības jautājumi ar mērķi noskaidrot, cik lielā mērā viņi saprot uzņēmuma mērķus un ir gatavi tiem sekot (sīkāk ar jautājumiem var iepazīties grāmatas pielikumā). Bet tagad pats galvenais! Stīvens Kovejs nolēma šos iegūtos datus attiecināt uz futbola komandu un tās locekļiem… un rezultāts mani vienkārši šokēja… Tālāk citāts
“Ja, teiksim, futbola komandas spēlētāju aptauja dotu šādu rezultātu, tad tikai četri no vienpadsmit spēlētājiem zinātu, kuri ir viņu komadas vārti. Tikai diviem no vienpadsmit tas vispār rūpētu. Tikai diviem no vienpadsmit būtu noteikt zināms, kāda ir viņu loma un kādi tieši ir viņu darba pienākumi. Un gandrīz visi, izņemot divus, būtu vairāk vai mazāk konkurējuši ar savas komandas, nevis pretinieku komandas locekļiem.”
Mīļie mani, kā Jums šķiet, cik rezultatīvi šāda komanda spēlētu? Cik vārtu viņi vispār spētu iesist…. Un vai tie būtu pretinieku vārti, kuros viņi trāpītu?
Aicinu padomāt… kas notiktu organizācijās, uzņēmumos un iestādēs, ja cilvēki darbotos tāpat, kā saliedēta futbola komanda? Par cik palielinātos šīs uzņēmuma efektivitāte? Par cik lielāks paliktu uzņēmuma peļņas procents? Un par cik lielāks būtu darbinieku prieks par kopīgu darbošanos……Prieks,teiksiet, kam tas vajadzīgs? Hei, paskatiet futbola komandas spēlētājus, kad viņi priecājas par vārtu iesišanu! Vai Jūs tādas sajūtas nevēlētos izjust? Būt priecīgam un laimīgam savā darba vietā. Ik dienas… ne tikai algas dienās :).

Grūts uzdevums

....Un viņš tiem sacīja "ja kāds cilvēks teiktu Dievam, ka par visu vairāk vēlas palīdzēt ciešanu pilnajai pasaulei, lai ko tas viņam maksātu un Dievs atbildētu, kā viņam jārīkojas, vai šim cilvēkam vajadzētu darīt, kā viņam teikts?"
"Protams, Meistar!" sauca ļaudis. "Viņam vajadzētu justies aplaimotam, ka var ciest elles mokas, ja tā nolicis Dievs."
"Neatkarīgi no tā, kādas ir šīs mokas un cik grūts ir uzdevums?"
"Ir gods tikt pakārtam, slava tikt pienaglotam pie krusta vai sadedzinātam, ja tāda ir Dieva griba,"viņi teica.
"Un ko jūs darītu," vaicāja Meistars ļaudīm, "ja Dievs jūs uzrunātu aci pret aci un sacītu: "Es pavēlu, lai jūs esat laimīgi šai pasaulē tik ilgi, cik vien dzīvojat"? Ko tad jūs darītu?"
Un pūlis apklusa, neatskanēja neviena balss, pāri kalniem un ielejām, kur viņi stāvēja, nebija saklausāmas ne skaņa..... citāts R.Bahs "Ilūzijas"
mmmmmm default atbilde uz iespēju kaut ko darīt, lai iesaistītos pasaules glābšanā, ir kļūt pār cietēju....nu kāpēc gan, kāpēc gan vieglāk ir pieņemt, ka ciešot... tiek īstenots kāds cēls mērķis... bet esot laimīgam, vienkārši laimīgam...tā ir nejēdzība?
Izvēlēties būt laimīgam, lai palīdzētu ciešanu pilnai pasaulei. Izaicinājums? Kam pa spēkam?

Ziņas par mani rīta avīzē.

Warren Buffett, chairman and CEO, Berkshire Hathaway
When you get out of bed in the morning and think about what you want to do that day, ask yourself whether you'd like others to read about it on the front page of tomorrow's newspaper. You'll probably do things a little differently if you keep that in mind.

No rīta, kad kāp laukā no gultas un domā par to, ko šodien izdarīsi, pajautā sev, vai Tev patiktu, ja citi par to izlasītu rītdienas avīzes pirmajā lapā. Iespējams, ka Tu rīkosies nedaudz savādāk, ja paturēsi šo prātā.

Atvēli laiku ikrīta inventarizācijai. Kā tas, ko šodien darīsi, ietemēs Tavu mērķu sasniegšanu.... un vai par to priecāsies arī Tavi apkārtējie? Ir iespēja izvēlēties par to domāt vai nedomāt. Mainīt savu rīcību vai nemainīt.

Labrīt, ko izvēlies Tu?

Vilkt . Grūst

Ir dzirdēts par push and pull stratēģiju biznesā. Viens variants paredz, kad Tu esi darbību iniciators un nosaki to virzienu. Bet otrs ir, tad, kad Tu virzies pielāgojoties, pierunājot, pārliecinot, visa tā rezultātā tērēot milzum daudz enerģijas un rezultātā iegūstot.... reizēm varbūt arī vairāk... bet par kādu cenu?
Bet kā tas ir dzīvē? Es domāju personīgajā dzīvē. Labs citāts man pagadījās grāmatā "Laiks ir nauda".
Kad cilvēkam nav īstas skaidrības par vērtībām, vai viņš par savām ir pieņēmis kāda cita vērtības, viņa dzīve ir cīņa. Viņš rīkojas apstākļus spiests, dažkārt virzoties turp, kur pats nemaz nevēlas. Viņš jūtas nomākts, nervozs un nekam nederīgs.
Brīdī, kad cilvēks noteicis un pieņēmis savas vērtības un sāk dzīvot saskaņā ar tām, dzīves ritms it kā pārslēdzas no GRŪST uz VILKT....
Jap. Ir droši vien katram dzīvē nācies piedzīvot darbošanos "VILKT" sajūtā. Kad enerģijas pietiek, kad prātā virmo labas domas, kad prieku sagādā ikdienišķi darbi, kad apkārtne kļūst par palīgu, kad visa pasaule ir sadevusies rokās Tevis dēļ... Vai nepārņem kārdinājums pārcelties uz patstāvīgu dzīvi šādā sajūtā? Kopā ar SAVĀM vērtībām.

Siets

Vai zināt, ko īsti nozīmē sieta piepildīšana ar ūdeni? Man vienmēr tas ir šķitis sinonīms terminam- bezjēdzīgs darbs. Darbs darba, darīšanas pēc. Sietu tak nevar piepildīt ar ūdeni!
Tā domāju līdz mirklim, kad izlasīju vienu stāstu par kādu meditācijas skolotāju, kurš saviem skolniekiem skaidrojis, kā darbojas meditācija. "Šis process atgādina sieta piepildīšanu ar ūdeni." Šis paziņojums visus, tieši tāpat, kā mani, ir apmulsinājis. Nu, kā- tas taču ir bezjēdzīgi, grūti, neiespējami.... guvums ir tikai īslaicīgs- tieši tik ātri gaistošs, cik ūdens, kas iztek no sieta. Un meta mieru meditēšanai. Taču viens skolnieks devās pie skolotāja pēc izskaidrojuma."Skaties", teica skolotājs, "es Tev parādīšu kā tas darāms" Un piegājis pie okeāna, viņš iemeta sietu ūdenī.Tas tūdaļ nogrima pilns ar ūdeni. "Tagad siets ir pilns ar ūdeni un tāds paliks uz visiem laikiem. Ar meditāciju ir tāpat. Tā nenozīmē iesmelt savā dzīvē nelielu daudzumu Gara, bet gan mesties Gara okeānā un katru dienu arvien vairāk saplūst ar to".
Ir iespēja izvēlēties, iesmelt savā dzīvē sauju, vienu krūzīti, spainīti, kaut mucu tā, ar ko Tu gribi nodarboties....vai mesties tajā iekšā un kļūt par daļu no tā...
Kur ir Tavs okeāns?.....un kur Tavs siets?

Divi ceļi

Citāts*....Un viss pārējais pasaulē ir arī tikai viens ceļš no miljons iespējamiem {un camino entre cantidades de caminos). Tāpēc vienmēr atceries, ka ceļš ir tikai ceļš. Ja jūti, ka tev nevajadzētu pa to iet, nekādā gadījumā nepaliec uz tā. Lai iegūtu šādu apskaidrību, tev jādzīvo disciplinēti. Tikai tad tu zināsi, ka jebkurš ceļš ir tikai ceļš, un nav nekā nosodāma, ka tu to pamet, ja reiz tā liek rīkoties tava sirds. Taču tavam lēmumam turpināt vai neturpināt ceļu ir jābūt brīvam no jebkurām bailēm un ambīcijas. Es tevi par to brīdinu. Aplūko jebkuru ceļu mierīgi un uzmanīgi. Izmēģini to tik reizes, cik uzskatīsi par vajadzīgu. Šis jautājums ir tik nopietns, ka to sev uzdod tikai ļoti veci cilvēki. Mans benefaktors man par to reiz pastāstīja, kad es biju jauns, taču manas asinis vēl bija pārāk karstas, lai to saprastu. Tagad gan es to saprotu. Un gribu paskaidrot tev, ko nozīmē jautājums: vai šim ceļam ir sirds? Visi ceļi ir vienādi—visi tie ved uz nekurieni. Tie vai nu šķērso pašu būtību, vai arī met tai līkumu. Es varu teikt, ka visu savu dzīvi esmu gājis garus jo garus ceļus, taču nekur neesmu iestrēdzis. Tagad benefaktora jautājums ir ieguvis jēgu. Vai šim ceļam ir sirds? Ja ir—tad tas ir labs ceļš. Ja nē — no šī ceļa nebūs nekāda labuma. Abi ceļi ved uz nekurieni, taču vienam ir sirds, bet otram— nav. Viens ceļš padara ceļojumu līksmu — visu laiku, kad tu pa to ej, tu esi ar viņu viens vesels. Otrs ceļš liks tev nolādēt savu dzīvi. Viens padara tevi spēcīgu, otrs — laupa spēkus un tevi iznīcina...
*Karloss Kastaņeda. "Dona Huana mācības.Jaki indiāņu zināšanu ceļš"
Nav ko piebilst.

Divi vilki

Kādu vakaru čeroki cilts indiāņu vecākais stāstīja savam mazdēlam par iekšējo cīņu, kas noris cilvēkos. Viņš teica "Dēliņ, katrā no mums norit cīņa starp diviem vilkiem, kas dzīvo mūsos. Viens no tiem ir Nelaime. Tās ir bailes, raizes, dusmas, skaudība, bēdas, sevis žēlošana, aizvainojums un mazvērtība. Otrais ir Laime. Tas ir prieks, mīlestība, cerība, rāmums, laipnība, labestība, patiesīgums un līdzcietība."
Brīdi padomājis, mazdēls jautāja vectēvam:"Kurš vilks uzvar?" Vecā čeroki atbilde bija vienkārša: "Tas, kuru Tu baro."
Kuram vilkam šodien liksim bļodiņā barību?

Četri kvadrātmetri dusmu jeb viegluma?

Dzīvojam lauku ciematiņā, mājā, kuru nopirkām, no tās pirmās īpašnieces. Kundze bija ļoti jauka un vēl joprojām atceros to, ar kādu vieglumu viņa šķīrās no sava iekoptā īpašuma. Veicām darījumu, viņa novēlējam mums veiksmes un viss. Mēs vēl reizi aizbraucām pie viņas ciemos- aizvest ābolus no viņas bijušā dārza. Kundzei nobira asara. Mēs bijām viņu pārsteiguši. Tad, pēc kāda laika izlasījām avīzē sēru vēsti. Kundze bija mirusi.
Gāja laiks un mēs jau dzīvojām mājā, iegādājām suni un sapratām, ka bez žoga suņabērnam ir grūti.. un mums arī -meklēt aizklīdušo draugu citu kaimiņu sētās. Ja žogs, tad žogs. Nolēmām to darīt pēc visiem "papīriem"- saskaņojot to ar kaimiņiem un pasūtot zemes robežu uzmērījumus. Tai pavasarī, runājot ar kaimiņu, mēs uzzinājām, ka pie mūsu zemes pieder vēl viens aiz plūmju dzīvžoga noslēpies stūrītis. Stūrītī bija vairāki ogu krūmi (ērkšķogu un upeņu krustojums) un pāris plūmju kociņi... un vairākus gadus nepļauta zāle. Nopriecājāmies.. rekur būs mums ogas ēšanai un vīna darināšanai. Pēc pāris mēnešiem, kad zemes robežu uzmērītājs veica savu darbu, mēs uzzinājām ka tomēr daļa no tā paša aizmirstā stūrīša tomēr pieder kaimiņam, tam pašam, ar kuru bijām pirms tam runājuši. Nez no kurienes saradās dusmas, nožēla par iztērēto naudu zemes robežu uzmērītāju algošanai (nogrieza mūsu zemes gabalu, maita, tāds!), un žēlums par ogām, kuras nu pieder kaimiņam. Veselu vakaru nodusmojos un gāju gulēt. No rīta pamodos un pašai sev šķitu smieklīga. Kā tā? Kamēr es nezināju, ka zeme ir mana- man bija pilnīgi vienalga, kas notiek ar ogam.... es bez tām varēju iztikt. Nu, kad mirkli esmu padzīvojusi ar sajūtu, ka šis zemes pleķis ar ogu krūmiem ir mūsējais, es vairs to pat domās nevarēju atdot. Doma šķita pilnīgi smieklīga. Četru kvadrāmetru dēļ dusmojos veselu vakaru! Līdz ar smiekliem ieguvu vieglumu. Atcerējos kundzi. Lai Jums viss izdodas.... un viss. Vienmēr ir iespēja izvēlēties dusmoties vai ar vieglumu pieņemt notiekošo.

.....brīvības deklarācija...

Ja Tu nejūties brīvs, tad tikai tāpēc, ka vēl neesi pats deklarējis savu brīvību. Tu gaidi, kad Tev tā tiks iedota.
Tu gaidīsi mūžīgi.
Uh... cik iespaidīga sacīts! Pols Viljamss (Paul Williams. Das Energi)

Domāt vai darīt?

Bieži vien esmu pieķērusi sevi drīzāk domājam, kā darām. Un bieži vien nekur tālāk par domāšanu īsti netieku. Izdomāju, sadomāju, iedomāju, nodomāju un nolieku. Ar to negribu teikt, ka domāt ir labāk vai sliktāk kā darīt. Tas ko gribu uzsvērt, ka ar domāšanu vien nepietiek, lai dzīvē notiktu pozitīvas izmaiņas. Ir nepieciešams arī rīkoties, aktīvi iesaistīties savu domu un savas dzīves pozitīvo izmaiņu realizācijā.
Ir cilvēki, kuri aplūko gleznas muzejos vai izstāžu zālēs, bet ir cilvēki, kuri glezno. Vajadzīgi ir gan vieni, gan otri. Bet attiecībā uz savu dzīvi- kas gribi būt Tu? Muzeja apmeklētājs, kas vēro citu cilvēku veidotās gleznas, jeb gleznotājs, kurš glezno savu dzīvi. Jā, kā prot, jā, ar krāsām, kādas tam ir, un tehnikām, kuras apguvis. Bet glezno pats. Savu dzīvi. Un atbildīgs par gleznā attēloto pats. Savās rokās turot otu/zīmuli/pasteļkrītiņu vai ogli.

Kāds es būšu?

Šodien es uzgāju vienu interesantu interviju ar Vladimiru Dovgaņu- Krievijā plaši pazīstamu uzņēmēju. Viņš citu starpā atsaucās uz kādu stāstu:
"...trīs mācekļi atnāca pie viedā skolotāja. Un viedais uzdeva viņiem jautājumu:
"Ko Jūs katrs iesāktu, ja atrastu uz ceļa kaudzi naudas?"
- "Meklētu kam tā pieder," teica viens;
- "Labi," teica viedais skolotājs;
- "Paturētu sev, tā liktens lēmis", teica otrs;
- "Labi," teica viedais skolotājs;
- bet trešais atbildēja: "Es nezinu, kā rīkošos, o, viedais skolotāj, jo nezinu, kāds es būšu tieši tanī mirklī, kad atradīšu šo naudu"."
Vienmēr ir iespēja būt savādākam, kāds esi Tu šodien. Tas paver ceļus un iespējas. Tas dod spēku un iedvesmo sasniegt to, ko nevarētu sasniegt, ja būtu tāds, kāds esi šobrīd. Hei, viss Tavās rokās! Kā Vladimirs Dovgaņs saka: "Galvenais ir sapnis. Liels sapnis... pēc tam rīcība un rīcībai nekad nav par vēlu"

Draugi vai ienaidnieki?

Nesen lasīju stāstu par gadījumu ar Albertu Einšteinu un jaunu žurnālistu. Šim žurnālistam ir bijis cēls mērķis- apkopot visu nozīmīgāko tā brīža pasaules zinātnieku atbildes uz vienu jautājumu: "Kāds ir vissvarīgākais jautājums, kuru var uzdot zinātnieks?".
Nezinu gan, ar kādiem jautājumiem citi zinātnieki bija pārsteiguši jauno žurnālistu, bet Alberts Einšteins pēc kārtīgas apdomāšanas uzdeva jautājumu, kas pasaulei vēl joprotjām liek aizdomāties. "Pats svarīgākais jautājums, ko var uzdot cilvēks (!) ir- vai visums ir draudzīga vide?" No tā ir atkarīgs, vai mēs pavadīsim savu dzīvi ceļot tiltus vai drudžaini ceļot aizsardzības sienas.
Plānot, radīt, veidot, priecāties, tikties vai konkurēt, cīnīties par un pret, aizsargāties, gausties, ienīst, slēpties....

Esmu par tiltiem!

Kaķa ūsas

Mana meita pagājušajās brīvdienās lepni paziņoja: "Es vēlos sasniegt rekordu!". Izklausījās gana iedvesmojoši-acīm spīdot bērns stāstīja, kā audzēšot kaķim ūsas. Šodien esot izmērījusi- 7.1 cm, lai būtu rekords, vajadzīgas vismaz 14.1 cm.... nu vispār drošāk būtu visi 20 cm. Kad jautāju, kā tad ir jāaudzē kaķa ūsas- saņēmu atbildi, ka tas taču esot ļoti vienkārši- kaķi ir nepieciešams mīlēt, lieliski par to rūpēties un labi barot. Un tad kā balvu par garākajām ūsām varēšot saņemt lielu torti. Super. Skaists mērķis....bet kā ar mērķa izvērtēšanu?

S?- jā

M?- pat ļoti

A?- samērā, ja nepiesienamies konkrētajam kaķim

R?- grūti spriest- kaķis jau pusmūžā un ja līdz šim nav izaudzējis grandiozas ūsas, vai to iespējams izdarīt vēl arī tagad?

T?- vajadzētu drusku precizēt

Ekoloģiski?- protams, it īpaši kaķim :)

Kontroles zonā?- kaķa ūsas?

Izvērtējot savus mērķus, ir vērts paskatīties, vai tas, par ko sapņojam un kam veltam spēkus, gadījumā nav KAĶA ŪSU audzēšana.

Vestminsteres abatijā (Londonā) atrasts uzraksts uz anonīma kapakmeņa:

„Kad es biju jauns un brīvs un manai fantāzijai nebija robežu, es sapņoju izmainīt pasauli. Kad es kļuvu vecāks un gudrāks

es atklāju ka pasaule nav mainījusies un es samazināju savu mērķi un gribēju izmainīt tikai savu valsti.

Bet tā likās nesatricināma!

Es nonācu savas dzīves krēslas vecumā un nolēmu mainīt tikai savu ģimeni, bet ak vai! – tie nebija tam gatava.

Tagad es guļot uz miršanas gultas un pēkšņi atskārtu: „Ja es būtu spējis mainīt vispirms sevi, varbūt man būtu izdevies izmainīt savu ģimeni.

No šī veikuma iedvesmots, es varētu būt noderīgāks savai valstij un, kas zina, es pat spētu mainīt pasauli.”

Ja gribi ko mainīt, sāc ar sevi.....un Tavās rokās var nonākt arī valsts un pasaules pārmaiņu radīšana.

Par tauriņu

Reiz kāda Meistara māceklis nolēma pārbaudīt vai tiešām, Meistars zin atbildes uz visiem jautājumiem. Māceklis paņēma rokās tauriņu un uzjautāja Meistaram:
-Vai tauriņš manās rokās ir dzīvs vai miris?
Māceklis SAVAS taisnības vārdā bija gatavs jebkurā mirklī nospiest tauriņu.
Pat nepaskatījies uz mācekļa rokām Meistars atbildēja:
-Viss TAVĀS rokās.