Divi vilki

Kādu vakaru čeroki cilts indiāņu vecākais stāstīja savam mazdēlam par iekšējo cīņu, kas noris cilvēkos. Viņš teica "Dēliņ, katrā no mums norit cīņa starp diviem vilkiem, kas dzīvo mūsos. Viens no tiem ir Nelaime. Tās ir bailes, raizes, dusmas, skaudība, bēdas, sevis žēlošana, aizvainojums un mazvērtība. Otrais ir Laime. Tas ir prieks, mīlestība, cerība, rāmums, laipnība, labestība, patiesīgums un līdzcietība."
Brīdi padomājis, mazdēls jautāja vectēvam:"Kurš vilks uzvar?" Vecā čeroki atbilde bija vienkārša: "Tas, kuru Tu baro."
Kuram vilkam šodien liksim bļodiņā barību?

Četri kvadrātmetri dusmu jeb viegluma?

Dzīvojam lauku ciematiņā, mājā, kuru nopirkām, no tās pirmās īpašnieces. Kundze bija ļoti jauka un vēl joprojām atceros to, ar kādu vieglumu viņa šķīrās no sava iekoptā īpašuma. Veicām darījumu, viņa novēlējam mums veiksmes un viss. Mēs vēl reizi aizbraucām pie viņas ciemos- aizvest ābolus no viņas bijušā dārza. Kundzei nobira asara. Mēs bijām viņu pārsteiguši. Tad, pēc kāda laika izlasījām avīzē sēru vēsti. Kundze bija mirusi.
Gāja laiks un mēs jau dzīvojām mājā, iegādājām suni un sapratām, ka bez žoga suņabērnam ir grūti.. un mums arī -meklēt aizklīdušo draugu citu kaimiņu sētās. Ja žogs, tad žogs. Nolēmām to darīt pēc visiem "papīriem"- saskaņojot to ar kaimiņiem un pasūtot zemes robežu uzmērījumus. Tai pavasarī, runājot ar kaimiņu, mēs uzzinājām, ka pie mūsu zemes pieder vēl viens aiz plūmju dzīvžoga noslēpies stūrītis. Stūrītī bija vairāki ogu krūmi (ērkšķogu un upeņu krustojums) un pāris plūmju kociņi... un vairākus gadus nepļauta zāle. Nopriecājāmies.. rekur būs mums ogas ēšanai un vīna darināšanai. Pēc pāris mēnešiem, kad zemes robežu uzmērītājs veica savu darbu, mēs uzzinājām ka tomēr daļa no tā paša aizmirstā stūrīša tomēr pieder kaimiņam, tam pašam, ar kuru bijām pirms tam runājuši. Nez no kurienes saradās dusmas, nožēla par iztērēto naudu zemes robežu uzmērītāju algošanai (nogrieza mūsu zemes gabalu, maita, tāds!), un žēlums par ogām, kuras nu pieder kaimiņam. Veselu vakaru nodusmojos un gāju gulēt. No rīta pamodos un pašai sev šķitu smieklīga. Kā tā? Kamēr es nezināju, ka zeme ir mana- man bija pilnīgi vienalga, kas notiek ar ogam.... es bez tām varēju iztikt. Nu, kad mirkli esmu padzīvojusi ar sajūtu, ka šis zemes pleķis ar ogu krūmiem ir mūsējais, es vairs to pat domās nevarēju atdot. Doma šķita pilnīgi smieklīga. Četru kvadrāmetru dēļ dusmojos veselu vakaru! Līdz ar smiekliem ieguvu vieglumu. Atcerējos kundzi. Lai Jums viss izdodas.... un viss. Vienmēr ir iespēja izvēlēties dusmoties vai ar vieglumu pieņemt notiekošo.