Mana pasaka, mana terapija

Šī gada baltajā Katrīndienas vakarā es baudīju pasaku terapiju. Biju par ko tādu dzirdējusi, biju šo to iedomājusies, šo to lasījusi…vienu vārdu sakot, idejas par to, kā tas varētu notikt, man pirms tam bija. Un pateicoties Aizputes sieviešu klubam, radās arī iespēja šīs domas pārbaudīt praksē.
Lai cik daudz es zinu…vienmēr ir iespējams iemācīties ko jaunu. Laiku pa laikam šo gudrību man izdodas aizmirst…un tikpat veiksmīgi atkal atcerēties. Šoreiz es sēdēju pasaku terapijā un domāju, eu…šito es zinu, šo arī un arī šito…un tad pavisam nemanot, es aizmirsu to, ka es visu zinu….un klausoties psiholoģes stāstītajā pasakā, sajutu, kā manī rodas spīvs naids un dusmas. Dusmas par to, ka atkal (!) pasaka runā par noteikumiem, kuri ir jāievēro un par to, ka, ja kāds tos neievēro, tad tam ir jāsaņem sods. Šajā pasakā sods bija gana bargs- kāju nociršana un atlikušās dzīves pavadīšana BEZ kājām. Šausmīgi, vai ne? Un tas viss tikai tāpēc, ka bija vēlme priecāties, baudīt skaistumu, pretēji visu padomiem un ieteikumiem. Bija vēlme baudīt laimi…bet tās vietā…briesmīga dzīve bez kājā. Brrrr! Man šī pasaka likās nepieņemama līdz brīdim, kamēr psiholoģe pateica:”Tā ir pasaka… kājas taču pasakās var izaugt no jauna!” Tajā mirklī man sagribējās skaļi iesmieties. Hei! Tos noteikumus, ka kājas nocirstas paliks līdz mūža galam, taču izdomāju es pati… Kā es varēju aizmirst, ka pasakās viss ir iespējams?!
Tad nu, lūk! Šī bija mana visvērtīgākā atkal atgūtā atziņa. Rāmjus, noteikumus, cietokšņus, mūrus… reglamentus u.t.t.radam katrs mēs priekš sevis paši un dzīvojam ar pārliecību, ka tādi viņi ir, ka tādiem tiem jābūt, un ka NAV IESPĒJAMS SAVĀDĀK. Ja jau kājas ir nocirstas, tad viss. Tādas tās arī paliks, pat neskatoties uz to, ka visa darbība notiek pasakā. Un vēl paspēt padusmoties uz pasauli par nejauku pasaku. Bet par to, ka VAR BŪT SAVĀDĀK, par to pat neiedomāties.
Un kad kāds no malas iebiksta, eu, paskaties, paskaties, kā būtu, ja…… Tad parādās otrā elpa, paveras plašāki apvāršņi un viss pēkšņi kļūst iespējams.
Mani kolēģi kouči te jau sāk smaidīt. Jā, jā.. tas ir darbs, ko dara kouči. Paver plašākus apvāršņus, iedvesmo otra, trešai un…. ikdienas elpai, palīdz pavisam nemanāmi pārkapt sienai, kuru pats esi ķieģeli pa ķieģelītim sev apkārt uzbūvējis. Lai beidzot atrastu sevi, savu laimes sajūtu un dzīvotu ar to ilgi un laimīgi. Kā pasakā, kuru esi sarakstījis pats sev un…. par sevi. Šķiet vilinoši? Kāpēc gan nepamēģināt?

Vai tā būtu pasaku terapija, koučings vai filma “Alise Brīnumzemē”. Man šo SAVAS PASAKAS RADĪŠANAS sajūtu ir izdevies izbaudīt visos no minētajiem veidiem.

Un kā ir ar Jums?

Vīna pagrabs...tepat- blakus.

Šī nedēļa man padevusies tāda ļoti piepildīta, šķiet, ka lidoju no viena pasākuma uz otru un tikai laiku pa laikam attopos, eu, es taču esmu šodienas pasākuma organizatore… un man vajadzētu drusku arī uztraukties. Bet uztraukumiem īsti neatliek laika. Jo visu aizpilda prieks par darbošanās jēgu un kopības sajūta, vērtējot iegūto rezultātu.
Šķiet, pavisam nesen runāju ar savu kolēģi Māru par nepieciešamību Aizputē izveidot sieviešu klubu, un nu jau tas ir uzsācis darbību pilnā sparā. Jau esam piedzīvojušas kopības sajūtu nūjošanas pasākumā (kas tagad pamazām kļūst par iksestdienas tradīciju), gan gatavojot skaistus rožu pušķus no kļavu lapām, gan kopīgi apgūstot pirts gudrības. Šo trešdien kopā ar tuvākajām domu biedrenēm nolēmām sarīkot oficiālu biedrības sanāksmi ar mērķi ievēlēt biedrības valdi un izmainīt statūtus (biedrība savulaik ir bijusi ar pilnīgi oficiālu statusu, tikai ļoti ilgi nav darbojusies). Domājot par to, kā šo stīvo pasākumu padarīt interesantāku, nolēmām uzaicināt pazīstamus aizputniekus dalīties pieredzē, kā mājas apstākļos var pagatavot vīnu. Vīndari piekrita un mēs devāmies telpu meklējumos. Arī telpas mums izdevās atrast… un pasākums varēja notikt.
Špriežot pēc apmeklētāju skaita (30 dāmas), interesei iesaistīties šādās un līdzīgās aktivitātēs ir tendence pieaugt. Aizputē, kur iedzīvotāju skaits ir pavisam neliels (~5000), tas ir būtisks sasniegums. Kopīgi izrunājām ko un kā mēs gatavojamies darīt šajā biedrībā un kāpēc kāda no mums ir gatava darboties valdē. Oficiālā daļa noritēja ļoti raiti un stundas laikā mēs (ļoti dažādu sieviešu kompānija) nonācām pie vienota kopsaucēja un ievēlējām gan valdi, gan nospriedām par izmaiņām statūtos, gan arī parunājām idejas par tuvākajiem pasākumiem.

Un tad nāca vīndari…ar saviem vīniem un saviem vīndaru instrumentiem…Tas bija interesanti. Kā pagatavot mājas apstākļos vīnu no jāņogām, āboliem vai upenēm dzirdējušas mēs bijām visas. Nu vismaz teorētiski sapratām, ka kaut ko tādu var dabūt gatavu. Bet izrādās, ka arī ķirbjiem, rabarberiem vai pīlādžiem nav ne vainas un no tiem sanāk lieliski vīni. Gan sausi, gan pussausi, gan saldi gan pussaldi. Un vīna darīšanas process nav nemaz tik sarežģīts. Pasākuma laikā viena otra dāma jau sāka domāt par iespēju pašai pagatavot vīnu. Kā izrādās- viss ir iespējams! Arī pašdarīnātu vīnu pagrabs Aizputē!

Ko es ar šo rakstu gribēju pateikt? Mani aizvien vairāk un vairāk pārsteidz tie resursi, kas ir mūsu rīcībā…. Un tās iespējas, kas rodas kopīgi darbojoties. Esmu patiesi lepna par cilvēkiem, kuri ir man apkārt.Gan sievietēm, gan vīriešiem. Esmu lepna, ka man apkārt ir cilvēki, kas ir gatavi dalīties ar savām zināšanām, domām, vēlmēm un idejām. Es gūstu gandarījumu esot šajā kompānijā. Tas ir mans “vīna pagrabs”.

Novēlu arī Jums atrast savu “vīna pagrabu”… paskatieties apkārt… tepat, tepat kaut kur viņš ir! Jūsu resurss un iespējas!

Viena diena manā mūžā… jeb kādreiz tas būtu bijis savādāk.

Diena sākās parasti- ar rīta kafiju, rīta skrējienu un sīkajiem mājas darbiem. Biju nolēmusi šajā dienā pabeigt gatavošanos nodarbībai par koučinga domāšanas veidu, sagatavot skaistu piedāvājuma aprakstu svinību organizēšanai kādā aristokrātiskā muižā un izvietot to portālos. Tie bija galvenie uzdevumi, protams papildus tiem, radās vēl visādi tūlīt un uzreiz darāmie sīkie nieki. Visu dienu kārtīgi darbojoties, izdevās padarīt gana daudz un pati biju ar iegūto rezultātu apmierināta. Jau vakara pusē saņēmu ziņu par to, ko manis izveidotais svētku piedāvājuma apraksts ir neatbilstošs un norādītas nianses (vārdi), no kurām turpmāk man vajagot izvairīties. Es biju, maigu sakot, pārsteigta, pēc tam dusmīga, lai neteiktu nikna. Man šajā tekstā… līmējās kopā katrs vārds un kāda vārda izņemšana vai aizvietošana ar piedāvāto šķita kā gleznā “Mona Liza” ievietot puzzles gabaliņu no Borisa Bērziņa pirts dāmu attēlojuma. Ievilku gaisu un pamēģināju atrast veidu, kā savu sašutumu izteikt pieklājīgos vārdos. Parunājām.. un sapratu gan šīs prasības iemeslu,gan arī cilvēka domu gājienu, kāpēc tāda prasība radusies. Un sapratu, ka varu to pieņemt. Cilvēki taču ir dažādi.
Tad, saņēmu vēl vienu aizrādījumu, ka sieviešu kluba afišā vajag papildus norādes. It kā nieks, un sapratu, ka tā būs labāk. Bet uz mirkli pārņēma sajūta… kas ar mani šodien notiek?
Pašā vakarā, tad kad jau gatavojos iet uz vingrošanas nodarbībām, e-pastā ieskrēja ziņa, ka mana iepriekšējā nodarbība par koučingu esot bijusi ļoti slikta, ka nākamajai nodarbībai (kas paredzēta nākamās dienas rītā) ir ļoti pārdomāti jāsagatavojas, jo no tās ir atkarīga mana reputācija. Un saraksts ar lietām, par kurām man būtu jārunā MANĀ nodarbībā. Pēc šādas ziņas izlasīšanas visas iepriekšējās jau man likās vienkārši štrunts. Ķēru pēc telefona, lai iztaujātu rakstītāju, bet telefons spītīgi klusēja…Biju palikusi viena ar uzdevumu, kuru nesapratu kā veikt un nesapratu, kāpēc man to vispār vajag veikt. Atkal ievilku gaisu un sapratu, ka neko nemainīšu Mana reputācija taču nevar būt atkarīga no tā, cik lielā mērā es atbildīšu anonīmi izteiktām pretenzijām (par to, kādai vajadzētu būt manis vadītai nodarbībai). Mana reputācija ir atkarīga no MANIS. Ņēmu un sakārtoju somā datoru, pierakstus, atsevišķā somā ieliku sen piegrieztos svārkus, kurus gribēju ar draudzenes palīdzību piemērīt. Un devos uz vingrošanas nodarbību ar mērķi novirzīt savu nu jau radušos stresu pozitīvā gultnē.
Aizbraucu uz vingrošanu, pie durvīm satieku paziņu un viņa man saka: “Mīļā Tu šodien vari nenākt…jo mēs mēģināsim deju, kuru Tu nezini…Tev no šīs nodarbības nebūs nekādas jēgas!” Es sāku smieties.
Aizbraucu mājās, vīrs uzklausījis manu atgriešanās iemeslu sāka tieši tāpat smieties un teica:”Ej labāk gulēt, lai šī diena Tev ātrāk beidzās”. Gulēt es gan neaizgāju- es kārtīgi izvingrojos uz trenažiera….tā atbildot PASAULES izaicinājumam.
Nākošajā rītā pēc jau novadītās nodarbības par koučinga domāšanas veidu, es aizbraucu pie draudzenes piemērīt svārkus…. Un atklāju, ka iepriekšējā vakarā somā biju sapakojusi nevis piegrieztos svārkus, bet gan auduma atgriezumus. Mēs abas sirsnīgi izsmējāmies.
Ko es ar šo stāstu gribēju pateikt? To, ka savos “krietni pāri trīsdesmit gados” esmu sapratusi, ka:
1. Tas, kas ar mani notiek- neesmu ES.
2. Tas, ko saka par mani citi- neesmu ES.
3. Tas, ka cilvēki ir dažādi- un man nav jākļūst tādai pašai kā citiem, lai būtu ES.
4. Ir lietas, kuras ES VARU izdarīt. Un tas ir svarīgāk par to, ko nevaru.