Pagājušajā nedēļā man bija tas gods tikties ar studējošo jaunatni Liepājas Pedagoģijas Universitātē. Šajā mācību iestādē katru gadu martā notiek radošuma nedēļa, kuras ietvaros studenti ne tikai prezentē savus darbus, bet iepazīst arī dažādus cilvēkus ārpus mācību procesa. Mans uzdevums bija iepazīstināt studentus ar koučingu un tā sniegtajām iespējām. Gatavojoties šai lekcijai es pārliku galvā….kas varētu būt studentiem noderīgs (t.i. ko viņi gribētu “pirkt”, maksājot ar savu uzmanību), ko man patīk darīt…un kur es esmu talantīga (jeb citiem vārdiem sakot, kas man padodas labi). No visiem skatu punktiem vispiemērotākā šķita lekcija un praktisks demonstrējums karjeras koučingā.
Izvētīju savu pieredzi, izlasīju vēl pāris papildus materiālus par šo tēmu, caurskatīju reiz gatavotās prezentācijas par koučinga jomu un jutos gatava iegūt JAUNU PIEREDZI darbā ar studentiem. Es nemaz nenojautu, cik šī pieredze man būs vērtīga.
Savu lekciju sāku ar stāstu par savu pirmo karjeras pieredzi.
Es atcerējos, kā pirmo reizi 6 gadu vecumā pie vietējā pārtikas veikala tirgoju Jāņu vainagus. Taisnību sakot, nekas no tirgošanas man nesanāca. Tanī vecumā un situācijā šāda stāvēšana pie veikala man šķita pazemojoša..un es tur noturējos labi ja 30 minūtes. Es tur stāvēju ar spītīgu sejas izteiksmi, turēju vainagus (tie bija savādi skaisti- no ozolu lapām un ķeizarkroņiem), klausījos cilvēkos, kas gāja man garām. Viens otrs no garāmgājējiem izteica varbūtību, ka pie manis varbūt var nopirkt vainagus… Tomēr es nereaģēju. Pilnīgi nekādi. Vienkārši stāvēju. Man nepatika to darīt. Piedāvāt cilvēkiem pirkt Jāņu vainagus no manis.
Es stāstīju studentiem par šo savu pieredzi…un lēnām sapratu…ka esmu priekš sevis atklājusi vienu interesantu lietu. To, ka man nepatīk tirgot- es jau esmu zinājusi 6 gadu vecumā. Tomēr neskatoties uz to, es gandrīz 10 gadus esmu nodarbojusies ar ……pārdošanu. Spītīgi gājusi katru dienu uz darbu un godīgi “atstāvējusi” katru darba dienu. Spītīgi atteikusies pieņemt, ka pārdošana ir mana vājā puse. Un tikpat spītīgi atteikusies saprast, ka šī nav mana īstā iespēja. Jā, es daudz ko iemācījos. Jā, es daudz ko apguvu. Bet par kādu cenu?
Jāsaka, ka man tas bija ļoti personīgs atklājums. Es pēkšņi sapratu, ka šajā lekcijā par ieguvējiem kļuvuši ne tikai studenti, bet arī es pati. Es sapratu, cik tiešām liela nozīme ir savu SPĒCĪGO un VĀJO pušu apzināšanai…un to, kā ar šīs analīzes palīdzību, izpētot DRAUDUS…var būvēt SAVAS IESPĒJAS daudz efektīvāk.
Lekcijas laikā es pieskāros šai tēmai …un viena no klausītājām teica, ka reiz ir mēģinājusi strādāt ar SWOT analīzi, piemērojot to cilvēkam- t.i.sev. Šīs klausītājas pieredze liecināja, ka ar STIPRĀM pusēm viss ir OK, tās esot viegli atklāt. Bet VĀJĀS puses gan tik viegli rokās nedodas- tur lieti esot noderējusi saruna ar sevu uzticamu cilvēku.
Tomēr tieši vājo pušu apzināšanās (nav runa par koncentrēšanos uz tām, bet par atzīšanu) ļauj tām pamāt ar roku un pievērsties tam, kas izdodas vislabāk. Tā ir kā “miera līguma noslēgšana” ar sevi. Un nekur nav teikts, ka darot to, kas sanāk vislabāk, var attīstīt savu pārliecību, spējas un nemanot uzlabot savu sniegumu arī t.s vājajās jomās.
Mums visiem taču ir zināms ieguvums, ko dod šāda situācijas, uzņēmuma, biznesa projekta utml. analīze, izmantojot SWOT pieeju. Kāpēc gan to neizmantot attiecībā uz sevi? Karjeras kontekstā noteikti tas būtu noderīgi- radītu daudz mazāk vilšanos..dodu daudz lielāku efektivitāti…un ļautu saprast, ko tieši es varu izmantot no sev jau piederošajiem resursiem, lai sasniegtu savu mērķi ātrāk un ar lielāku baudu.
Bet tikpat labi to taču var arī izmantot, analizējot savas attiecības ar pretējo dzimumu, izvēloties mācību iestādi vai … meklējot savu ideālo svaru un sev piemērotāko veselīgo dzīvesveidu. Kā būtu… ja no šodienas mēs sākut koncentrēties uz savu spēcīgo pušu lietderīgu izmantošanu, nevis cenšoties slēpt savas vājās puses?
Kā ir ar Tavām spēcīgajām pusēm? Kas ir Tavs resurss? Kā Tu to varētu izmantot jau šodien lai virzītos uz savu mērķi un gūtu pozitīvas emocijas?
