ES MAINOS!!!

Sveiki, sveiki, sveiki un attā!
Es mainos! Tagad mani biežāk var sastapt lapā www.intasanta.lv .  Tur es gan rakstu par to, kas mani interesē un aizrauj..., gan arī stāstu par to, ko varu piedāvāt Tev.

ES PIEDĀVĀJU DOTIES PĀRMAIŅU CEĻĀ, LAI ATRASTU SAVU LĪDZSVARU UN DZĪVOT SASKAŅĀ AR SAVĀM VĒRTĪBĀM.

Es piedāvāju koučinga sesijas- sarunas, kas maina skatījumu uz sen ierastām lietām un mudina, mudina, mudina mainīties.

Hei, vari izmēģināt, gan vienas sesijas piedāvājumu, gan pirkt izdevīgāku sesiju programmu! Vari izmēģināt sarunu ar mani, izmantojot skype... vai vari tikties ar mani personīgi. Iespējas ir vienmēr! Arī tad, ja koučingu ļoti vēlies, bet līdzekļu tam šobrīd vēl nav...
Un vēl es tur atbildu uz jautājumiem un stāstu par sevi...un arī par aktuālo kas ar mani notiek. Vienu vārdu sakot- meklē mani www.intasanta.lv
Inta, tā kas SANTA

Iet uz darbu ar patiku.

Citāts no uzņēmuma SEMCO mājas lapas www.semco.com.br (sadaļa Survival manual)

Everyday Participation The Semco Group philosophy is based on active involvement and participation. Do not sit back. Have an opinion, put yourself forward as a candidate, always say what you think - do not be just another cog in the wheel. State your opinion about everything that interests you, even if you weren't asked for it. Be active about your feelings.
Ikdienas dalībaSemco Group filozofija ir bāzēta uz aktīvu iesaistīšanos un dalību. Nesēdi aizmugurē. Veido viedokli, izvirzi sevi kā kandidātu, vienmēr saki, ko domā- neesi vienkārši vēl viens zobiņš zobratā. Izveido savu viedokli par visu, kas interesē Tevi, pat tad, ja Tev to neviens nav lūdzis. Esi aktīvs savās sajūtās.

Es labprāt pievienotos tāda uzņēmuma komandai. Kā būtu ar Tevi?
KO TU VARI IZDARĪT JAU ŠODIEN, LAI ….. STRĀDĀTU DARBĀ, KAS SAGĀDĀ PRIEKU?
p.s.mani šo citātu pamudināja sameklēt raksts Antikontrolfrīks. 22.02.2011. Lietišķajā dienā.

Ceļojums ar bagāžas maiņu

Pagājušās nedēļas nogalē es biju nolēmusi doties ceļojumā. Čemodāns jau bija sakravāts sen un gaidījās vedams. Šī ceļojuma vārti (lidosta, dzelceļa stacija vai autoosta-kā nu Jums labāk tīk) man arī bija zināmi… ar ceļojuma mērķis man bija skaidrs. Kādu mirkli pirms ceļojuma es biju domājusi un savai skaidrībai meklējusi- kas ir tas, ko vēlos iegūt un kas ir tas īstais iemesls, kāpēc es dodos šajā ceļā. Tas nebija viegli- vairākas reizes biju jau izmantojusi šo ceļojuma veidu, un zināju, ka ceļā var gadīties lietas, kuras…man nepatiks…no kurām man būs bail…un kuras var man nodarīt sāpes. Tomēr ik reizi, atgriežoties mājās pēc šāda ceļojuma, es sev biju uzsitusi uz pleca: “Malacis! Tu izdarīji lielisku darbu.” Es biju pārliecināta, ka viennozīmīgi būšu ieguvēja, neskatoties uz bailēm, sāpēm vai nepatiku.
Galvenās lietas man bija skaidras, atlika tikai doties ceļā. Lai gan mēs bijām vesela kompānija, kas devās ceļā no šiem pašiem vārtiem, tomēr katram no mums bija savs mērķis….un tas nozīmēja, ka ceļojumā mēs katrs dosimies pilnīgi vieni. Vieni…ar piezīmi, ka vajadzības gadījumā mums katram palīdzēs uzticams ceļojuma vērotājs. Jā, katram no ceļotājiem ir savs ceļa vērotājs- sargeņģelis, jeb sitter. Ja jau sāku izmantot svešvārdus, tad pateikšu arī to, ka es šajā ceļojumā biju holonauts, bet pats ceļojums saucās holotropā elpošana.
Par šo procesu Jūs varat sameklēt gana daudz informācijas internetā, bet es pateikšu kā šo procesu saprotu pati. Holotropās elpošanas seansa laikā ir iespējams doties ciemos pie savas zemapziņas, tikties ar savu ēnu, izdzīvot savu pagātni, tagadni un paredzēt nākotni. Tas ir ceļojums dimensijā, kuru mēs- cilvēce- vēl tikai apgūstam. Holotropo elpošanu kā procesu ir izveidojis un popularizējis Staņislavs Grofs. Mana pieredze par holotropo elpošanu ir veidojusies pateicoties Staņislava Grofa skolniekam - Vladislavam Kengam, kurš laiku pa laikam iegriežas Latvijā, lai atkal ļautu kādam atklāt sevī ko neapzināto. Holotropās elpošanas seminārs parasti ilgst 2 dienas, kas ļauj ikvienam tā dalībniekam izbaudīt speciālu elpošanas tehniku radīto piedzīvojumu
Mani šie piedzīvojumi izaicina. Kā jau iepriekš rakstīju, zinu, ka ceļojums nav viegls, bet stiprina apziņa, ka ir iespējams sasniegt savu mērķi. Pirmo reizi ceļojot- es nezināju, ko sagaidīt…ļoti baidījos…un to arī saņēmu. Visas pārējās reizes uz šādu iespēju esmu skatījusies no kouča skatu punkta- ko es vēlos iegūt? Ar kādu mērķi es tajā dodos un kādu rezultātu es vēlos redzēt. Protams, ka ceļojot zemapziņā, visu nav iespējams paredzēt….bet vienoties, ka es vēlos kaut ko konkrētu sasniegt…tas gan ir iespējams. Ir iespējams atstāt veco čemodānu…un atgriezties ar jaunu būtību.

Pagājušās nedēļas ceļojumā es sasniedzu savu mērķi…un zinu jau ka pēc ½ gada vai vēlākais, pēc gada, es izvirzīšu sev jaunu mērķi, jaunu izaicinājumu un došos līdzīgā ceļojumā. Mans vecais “čemodāns” palika tur, bet es ieguvu nenovērtējamu bagāžu, kuras lietojuma termiņš ir neierobežots. Tā man noderēs.

Es atkal un atkal pārliecinos par savu spēku. Par tām iespējām un resursiem, kas slēpjas manī un alkst izmantojami. Es izvēlos darīt un daru. Un notiek...jo izvēlējos. Viss manās rokās...
Kā ir ar Jums? Kas ir Jūsu čemodānos, kurus vēlaties kaut kur atstāt? Kas ir tas ieguvums, kurš gaidās paņemams? Kurš ir tas ceļojums, kurā alkst doties Jūsu sirds?

Ceļš uz debesīm....vai elli

Uzturoties www.sieviesuklubs.lv vidē, biju pamanījusi, ka meitenes “aprunā” grāmatu “Ēd. Lūdzies. Mīli.” un pēc tam arī tāda paša nosaukuma filmu. Nodomāju, ka labprāt šo grāmatu izlasītu. Īsi pirms Ziemassvētkiem, grāmatnīcā, ieraugot grāmatas cenu, pacilāju grāmatu un nodomāju…eh. Varētu no kāda aizņemties…varbūt bibliotēkā izlasīt…un noliku šo domu.
Domu noliku līdz pagājušajai piektdienai, kad meita atnāca no savas vecāsmammas (manas vīramātes) ar šo grāmatu padusē. Vecāmamma esot šo grāmatu izlasījusi, otra vedekla arī, tagad pienākusi mana kārta. Klusu saucu “Urā!” un pateicos Visumam par savas vēlmes piepildījumu.
Grāmatu, kā parasts “apēdu” pāris dienās. Bet atšķirībā no citām līdzīga tipa (sieviešu romāns!) grāmatām nolēmu nevis nolikt plauktā, bet labākās vietas piefiksēt un uzrakstīt par tām kādu blogu.
Pirmais, kas man aizķērās bija stāsts par Bali dziednieku Ketutu (grāmatas autore apraksta savus piedzīvojumus Itālijā, Indijā un Indonēzijā-Bali, kur devusies pēc postošas personīgās dzīves krīzes savas identitātes meklējumos). Tad nu tā…Elizabete (grāmatas autore) uzturējās pie Bali dziednieka Ketuta, lai…..laikam jau pašai viņai īsti nebija skaidrs, kāpēc, bet to darīja. Savukārt Ketuts aizbildinoties ar nepieciešamību uzlabot savas angļu valodas zināšanas vienkārši baudīja Elizabetes sabiedrību. Elizabete apguva dažas meditācijas tehnikas un citu starpā vienu reizi aizrunājās par meditācijas piedzīvojumu 7 līmeņos, kas ved…uz Debesīm.

“….tātad Tu esi bijis debesīs, Ketut?- es brīnījos. Vecais vīrs smaidīja.Protams,viņš tur esot bijis, viņš apstiprināja. Nokļūt debesīs esot pavisam viegli.
-Kā Tur ir? – es jautāju.
-Skaisti. Viss tur ir skaisti. Viss cilvēki tur ir skaisti. Viss ēdiens tur ir skaists. Tur viss ir mīlestība. Debesis ir mīlestība.
Tad Ketuts pateica, ka viņš zinot vēl citu meditāciju.- Uz apakšu.- Šī apakšas meditācija aizvedot viņu septiņus līmeņus zem pasaules. Tā esot bīstamāka meditācija. Ne iesācējiem, tikai meistariem.
-Tātad, ja Tu pirmajā meditācijā nokļūsti debesīs,- es taujāju.-Tad iznāk, ka otrajā meditācijā Tu nokļūsti…
-Ellē,- viņš pabeidza manu secinājumu…..”
“….cenšoties ieviest skaidrību, es jautāju:- Tu esi pabijis ellē, Ketut?
Viņš smaidīja. Protams, viņš tur esot bijis.
-Kā tur, ellē, izskatās?
-Tāpat, kā debesīs,- viņš atbildēja.
Redzēdams manu apmulsumu viņš centās paskaidrot.
-Visums ir aplis,Lisa.
Man arvien vēl nebija sajūtas, ka es būtu sapratusi.
-Augša, apakša- beigās viens un tas pats, - viņš sacīja.
Es atcerējos senu kristīgo mistiķu priekšstatu: Kā augšā tā lejā.- Tad kā Tu vari noteikt atšķirību starp debesīm un elli?- es jautāju.
-Pēc tā, kā Tu tur nonāc. Debesīs Tu ej uz augš caur septiņām laimīgām vietām. Ellē- uz apakš caur septiņām bēdīgām vietām. Tāpēc priekš Tevis labāk ir doties uz augš, Lisa, - viņš smējās.
Es tik un tā netiku gudra,- Tu gribi teikt, ka vari aizvadīt savu dzīvi,virzoties augšup caur laimīgām vietām, jo galamērķi – debesis un elle- beigu beigās ir viens un tas pats?
-Tas pats, tas pats,- viņš piekrita.- Beigā tas pats, tāpēc labāk pa ceļojuma laiku būt laimīgam.
Tad es teicu: - Ja jau debesis ir mīlestība, tad elle ir…
-Arī mīlestība- viņš pateica priekšā.
Kādu brīdi es sēdēju, cenzdamās to salikt visu pa plauktiņiem.
Ketuts no jauna iesmējās un mīļi papliķēja mani pa celi.
-Jauniem cilvēkiem allaž to grūti saprast!”

Man atkal nācās atskārst, ka eksistē divu veidu ceļi- tādi kuri ved uz debesīm (t.i. kuros ir sirds pēc Kastaņedas Dona Huana mācībām) un tādu, kuri ved uz elli (t.i. tie, kuros sirds nav). Dīvaina sakritība- viens vecs indiānis no Amerikas (pierakstījis Kastaņeda ap 60-tajiem gadiem) runā par to pašu…par ko runā viens vecs balietis no Indonēzijas (pierakstījusi Elizabete Gilberta ap 2003.gadu).

Kāds tam visam sakars ar manu mīļo koučingu? Tāds, ka ikvienam ir iespēja izvēlēties…un ja šī izvēle šķiet nepiemērota, tad ikvienam ir iespēja mainīt savu izvēli, lai nokļūtu uz tā ceļa, kuram ir sirds (vai šajā variantā, kurš ved caur 7 laimīgām vietām) un kurš ved uz debesīm. Un vēl…cik svarīgi ir definēt, kur mēs gribam nokļūt? Vai debesīs…vai ellē. No tā lielā mērā būs atkarīgs mūsu ceļš.

Kas ir tas, ko Tu šodien vari izdarīt, lai ietu pa to ceļu, kuram ir sirds, un kurš ved uz debesīm?

Sadarbība...naudas vietā

Es ļoti labi zinu, ko vēlos...tikai reizēm ir sajūta, ka daru visu ko...lai tikai tas nepiepildītos. Un tad atnāk kāds notikums, teikums vai sapnis un ieriktē mani atpakaļ- eu...Tu taču vēlējies TO.
Tas, ka ir mēŗkis, nenozīmē, ka katru dienu es to vien daru, ka to īstenoju. Nebūt nē. Tieši tāpat, kā visi normāli cilvēki…es reizēm par to aizmirstu. Aizmirstu no rīta sev pajautāt: ko es šodien varu izdarīt, lai savu mērķi sasniegtu. Un aizmirstu sevi vakarā paslavēt par šajā dienā veikto ieguvumu mērķa sasniegšanas ceļā. Bet apkārtne man palīdz, esmu sajutusi ne vienu reizi vien.
Piemēram, vakar, man viens cilvēks piedāvājā sadarbību- sajuta, ka man ir vajadzīgs viņa pakalpojums un teica.....es Tev došu to un to....bet Tu man pretī, nē, nevis naudu...bet to un to. Tas man bija kā kārtējais sitiens pa pieri. Eu...es taču esmu par SADARBĪBU, pēdējā ½ gada laikā esmu tik ļoti daudz darījusi, piedāvājot savus pakalpojumus uz sadarbības pamatiem .... un šodien notiek sadarbības piedāvājums no ārpuses!
Kā sadarbība izpaužas manā dzīvē? Palūdzu kādam pārbaudīt manus krievu valodā rakstītos tekstus…un par to novadu koučinga sesiju. Esmu lūgusi saviem paziņām atbildēt uz dažādiem jautājumiem saistība ar sevi un koučingu (uzsākot veidot privātpraksi, veicu pētījumu) un tieši tāpat- par ieguldīto laiku viņiem bija iespējams izbaudīt uz savas ādas koučinga sesiju.
Un šādu variantu un veidu, kā sadarboties ir ļoti daudz… Piemēram, man… tas reāli nemaksā neko…tik vien cik laiks un, iespējams, nenopelnītā nauda. Bet iegūstu pretī…uh, cik daudz! Paldies Jums visām! Un paldies tiem cilvēkiem, kuri ir atsaukušies maniem sadarbības piedāvājumiem. Reizēs, kad kāds “sadarbības” klients man pazvana un saka: “Klau, strādā..viss strādā par ko mēs runājām! Ar mani jau šodien notika tas un tas….un rīt es jau tiekos ar to un to”, tad liekas, ka arī šādam “sadarbības” klientam ir ticis kāds guvums.
To, cik tas guvums ir liels, to var novērtēt tikai katrs pats. Un laikam ir taisnība tam faktam, ka, ja kaut kas ir iegūts “bez maksas”, tad guvumam nav tik liela vērtība, kā tad, ja par to ir samaksāts. Un man nezin kāpēc šķiet, ka tad, ja samaksa ir veikta ar sadarbības palīdzību, tad guvuma sajūta ir daudz, daudz lielāka.
Ir iespējams izvēlēties- gūt vienkāršu guvumu sajūtu vai GUVUMA SAJŪTU.

Mana pasaka, mana terapija

Šī gada baltajā Katrīndienas vakarā es baudīju pasaku terapiju. Biju par ko tādu dzirdējusi, biju šo to iedomājusies, šo to lasījusi…vienu vārdu sakot, idejas par to, kā tas varētu notikt, man pirms tam bija. Un pateicoties Aizputes sieviešu klubam, radās arī iespēja šīs domas pārbaudīt praksē.
Lai cik daudz es zinu…vienmēr ir iespējams iemācīties ko jaunu. Laiku pa laikam šo gudrību man izdodas aizmirst…un tikpat veiksmīgi atkal atcerēties. Šoreiz es sēdēju pasaku terapijā un domāju, eu…šito es zinu, šo arī un arī šito…un tad pavisam nemanot, es aizmirsu to, ka es visu zinu….un klausoties psiholoģes stāstītajā pasakā, sajutu, kā manī rodas spīvs naids un dusmas. Dusmas par to, ka atkal (!) pasaka runā par noteikumiem, kuri ir jāievēro un par to, ka, ja kāds tos neievēro, tad tam ir jāsaņem sods. Šajā pasakā sods bija gana bargs- kāju nociršana un atlikušās dzīves pavadīšana BEZ kājām. Šausmīgi, vai ne? Un tas viss tikai tāpēc, ka bija vēlme priecāties, baudīt skaistumu, pretēji visu padomiem un ieteikumiem. Bija vēlme baudīt laimi…bet tās vietā…briesmīga dzīve bez kājā. Brrrr! Man šī pasaka likās nepieņemama līdz brīdim, kamēr psiholoģe pateica:”Tā ir pasaka… kājas taču pasakās var izaugt no jauna!” Tajā mirklī man sagribējās skaļi iesmieties. Hei! Tos noteikumus, ka kājas nocirstas paliks līdz mūža galam, taču izdomāju es pati… Kā es varēju aizmirst, ka pasakās viss ir iespējams?!
Tad nu, lūk! Šī bija mana visvērtīgākā atkal atgūtā atziņa. Rāmjus, noteikumus, cietokšņus, mūrus… reglamentus u.t.t.radam katrs mēs priekš sevis paši un dzīvojam ar pārliecību, ka tādi viņi ir, ka tādiem tiem jābūt, un ka NAV IESPĒJAMS SAVĀDĀK. Ja jau kājas ir nocirstas, tad viss. Tādas tās arī paliks, pat neskatoties uz to, ka visa darbība notiek pasakā. Un vēl paspēt padusmoties uz pasauli par nejauku pasaku. Bet par to, ka VAR BŪT SAVĀDĀK, par to pat neiedomāties.
Un kad kāds no malas iebiksta, eu, paskaties, paskaties, kā būtu, ja…… Tad parādās otrā elpa, paveras plašāki apvāršņi un viss pēkšņi kļūst iespējams.
Mani kolēģi kouči te jau sāk smaidīt. Jā, jā.. tas ir darbs, ko dara kouči. Paver plašākus apvāršņus, iedvesmo otra, trešai un…. ikdienas elpai, palīdz pavisam nemanāmi pārkapt sienai, kuru pats esi ķieģeli pa ķieģelītim sev apkārt uzbūvējis. Lai beidzot atrastu sevi, savu laimes sajūtu un dzīvotu ar to ilgi un laimīgi. Kā pasakā, kuru esi sarakstījis pats sev un…. par sevi. Šķiet vilinoši? Kāpēc gan nepamēģināt?

Vai tā būtu pasaku terapija, koučings vai filma “Alise Brīnumzemē”. Man šo SAVAS PASAKAS RADĪŠANAS sajūtu ir izdevies izbaudīt visos no minētajiem veidiem.

Un kā ir ar Jums?

Vīna pagrabs...tepat- blakus.

Šī nedēļa man padevusies tāda ļoti piepildīta, šķiet, ka lidoju no viena pasākuma uz otru un tikai laiku pa laikam attopos, eu, es taču esmu šodienas pasākuma organizatore… un man vajadzētu drusku arī uztraukties. Bet uztraukumiem īsti neatliek laika. Jo visu aizpilda prieks par darbošanās jēgu un kopības sajūta, vērtējot iegūto rezultātu.
Šķiet, pavisam nesen runāju ar savu kolēģi Māru par nepieciešamību Aizputē izveidot sieviešu klubu, un nu jau tas ir uzsācis darbību pilnā sparā. Jau esam piedzīvojušas kopības sajūtu nūjošanas pasākumā (kas tagad pamazām kļūst par iksestdienas tradīciju), gan gatavojot skaistus rožu pušķus no kļavu lapām, gan kopīgi apgūstot pirts gudrības. Šo trešdien kopā ar tuvākajām domu biedrenēm nolēmām sarīkot oficiālu biedrības sanāksmi ar mērķi ievēlēt biedrības valdi un izmainīt statūtus (biedrība savulaik ir bijusi ar pilnīgi oficiālu statusu, tikai ļoti ilgi nav darbojusies). Domājot par to, kā šo stīvo pasākumu padarīt interesantāku, nolēmām uzaicināt pazīstamus aizputniekus dalīties pieredzē, kā mājas apstākļos var pagatavot vīnu. Vīndari piekrita un mēs devāmies telpu meklējumos. Arī telpas mums izdevās atrast… un pasākums varēja notikt.
Špriežot pēc apmeklētāju skaita (30 dāmas), interesei iesaistīties šādās un līdzīgās aktivitātēs ir tendence pieaugt. Aizputē, kur iedzīvotāju skaits ir pavisam neliels (~5000), tas ir būtisks sasniegums. Kopīgi izrunājām ko un kā mēs gatavojamies darīt šajā biedrībā un kāpēc kāda no mums ir gatava darboties valdē. Oficiālā daļa noritēja ļoti raiti un stundas laikā mēs (ļoti dažādu sieviešu kompānija) nonācām pie vienota kopsaucēja un ievēlējām gan valdi, gan nospriedām par izmaiņām statūtos, gan arī parunājām idejas par tuvākajiem pasākumiem.

Un tad nāca vīndari…ar saviem vīniem un saviem vīndaru instrumentiem…Tas bija interesanti. Kā pagatavot mājas apstākļos vīnu no jāņogām, āboliem vai upenēm dzirdējušas mēs bijām visas. Nu vismaz teorētiski sapratām, ka kaut ko tādu var dabūt gatavu. Bet izrādās, ka arī ķirbjiem, rabarberiem vai pīlādžiem nav ne vainas un no tiem sanāk lieliski vīni. Gan sausi, gan pussausi, gan saldi gan pussaldi. Un vīna darīšanas process nav nemaz tik sarežģīts. Pasākuma laikā viena otra dāma jau sāka domāt par iespēju pašai pagatavot vīnu. Kā izrādās- viss ir iespējams! Arī pašdarīnātu vīnu pagrabs Aizputē!

Ko es ar šo rakstu gribēju pateikt? Mani aizvien vairāk un vairāk pārsteidz tie resursi, kas ir mūsu rīcībā…. Un tās iespējas, kas rodas kopīgi darbojoties. Esmu patiesi lepna par cilvēkiem, kuri ir man apkārt.Gan sievietēm, gan vīriešiem. Esmu lepna, ka man apkārt ir cilvēki, kas ir gatavi dalīties ar savām zināšanām, domām, vēlmēm un idejām. Es gūstu gandarījumu esot šajā kompānijā. Tas ir mans “vīna pagrabs”.

Novēlu arī Jums atrast savu “vīna pagrabu”… paskatieties apkārt… tepat, tepat kaut kur viņš ir! Jūsu resurss un iespējas!

Ziņas par mani rīta avīzē.

Warren Buffett, chairman and CEO, Berkshire Hathaway
When you get out of bed in the morning and think about what you want to do that day, ask yourself whether you'd like others to read about it on the front page of tomorrow's newspaper. You'll probably do things a little differently if you keep that in mind.

No rīta, kad kāp laukā no gultas un domā par to, ko šodien izdarīsi, pajautā sev, vai Tev patiktu, ja citi par to izlasītu rītdienas avīzes pirmajā lapā. Iespējams, ka Tu rīkosies nedaudz savādāk, ja paturēsi šo prātā.

Atvēli laiku ikrīta inventarizācijai. Kā tas, ko šodien darīsi, ietemēs Tavu mērķu sasniegšanu.... un vai par to priecāsies arī Tavi apkārtējie? Ir iespēja izvēlēties par to domāt vai nedomāt. Mainīt savu rīcību vai nemainīt.

Labrīt, ko izvēlies Tu?

Vilkt . Grūst

Ir dzirdēts par push and pull stratēģiju biznesā. Viens variants paredz, kad Tu esi darbību iniciators un nosaki to virzienu. Bet otrs ir, tad, kad Tu virzies pielāgojoties, pierunājot, pārliecinot, visa tā rezultātā tērēot milzum daudz enerģijas un rezultātā iegūstot.... reizēm varbūt arī vairāk... bet par kādu cenu?
Bet kā tas ir dzīvē? Es domāju personīgajā dzīvē. Labs citāts man pagadījās grāmatā "Laiks ir nauda".
Kad cilvēkam nav īstas skaidrības par vērtībām, vai viņš par savām ir pieņēmis kāda cita vērtības, viņa dzīve ir cīņa. Viņš rīkojas apstākļus spiests, dažkārt virzoties turp, kur pats nemaz nevēlas. Viņš jūtas nomākts, nervozs un nekam nederīgs.
Brīdī, kad cilvēks noteicis un pieņēmis savas vērtības un sāk dzīvot saskaņā ar tām, dzīves ritms it kā pārslēdzas no GRŪST uz VILKT....
Jap. Ir droši vien katram dzīvē nācies piedzīvot darbošanos "VILKT" sajūtā. Kad enerģijas pietiek, kad prātā virmo labas domas, kad prieku sagādā ikdienišķi darbi, kad apkārtne kļūst par palīgu, kad visa pasaule ir sadevusies rokās Tevis dēļ... Vai nepārņem kārdinājums pārcelties uz patstāvīgu dzīvi šādā sajūtā? Kopā ar SAVĀM vērtībām.

Siets

Vai zināt, ko īsti nozīmē sieta piepildīšana ar ūdeni? Man vienmēr tas ir šķitis sinonīms terminam- bezjēdzīgs darbs. Darbs darba, darīšanas pēc. Sietu tak nevar piepildīt ar ūdeni!
Tā domāju līdz mirklim, kad izlasīju vienu stāstu par kādu meditācijas skolotāju, kurš saviem skolniekiem skaidrojis, kā darbojas meditācija. "Šis process atgādina sieta piepildīšanu ar ūdeni." Šis paziņojums visus, tieši tāpat, kā mani, ir apmulsinājis. Nu, kā- tas taču ir bezjēdzīgi, grūti, neiespējami.... guvums ir tikai īslaicīgs- tieši tik ātri gaistošs, cik ūdens, kas iztek no sieta. Un meta mieru meditēšanai. Taču viens skolnieks devās pie skolotāja pēc izskaidrojuma."Skaties", teica skolotājs, "es Tev parādīšu kā tas darāms" Un piegājis pie okeāna, viņš iemeta sietu ūdenī.Tas tūdaļ nogrima pilns ar ūdeni. "Tagad siets ir pilns ar ūdeni un tāds paliks uz visiem laikiem. Ar meditāciju ir tāpat. Tā nenozīmē iesmelt savā dzīvē nelielu daudzumu Gara, bet gan mesties Gara okeānā un katru dienu arvien vairāk saplūst ar to".
Ir iespēja izvēlēties, iesmelt savā dzīvē sauju, vienu krūzīti, spainīti, kaut mucu tā, ar ko Tu gribi nodarboties....vai mesties tajā iekšā un kļūt par daļu no tā...
Kur ir Tavs okeāns?.....un kur Tavs siets?

Divi ceļi

Citāts*....Un viss pārējais pasaulē ir arī tikai viens ceļš no miljons iespējamiem {un camino entre cantidades de caminos). Tāpēc vienmēr atceries, ka ceļš ir tikai ceļš. Ja jūti, ka tev nevajadzētu pa to iet, nekādā gadījumā nepaliec uz tā. Lai iegūtu šādu apskaidrību, tev jādzīvo disciplinēti. Tikai tad tu zināsi, ka jebkurš ceļš ir tikai ceļš, un nav nekā nosodāma, ka tu to pamet, ja reiz tā liek rīkoties tava sirds. Taču tavam lēmumam turpināt vai neturpināt ceļu ir jābūt brīvam no jebkurām bailēm un ambīcijas. Es tevi par to brīdinu. Aplūko jebkuru ceļu mierīgi un uzmanīgi. Izmēģini to tik reizes, cik uzskatīsi par vajadzīgu. Šis jautājums ir tik nopietns, ka to sev uzdod tikai ļoti veci cilvēki. Mans benefaktors man par to reiz pastāstīja, kad es biju jauns, taču manas asinis vēl bija pārāk karstas, lai to saprastu. Tagad gan es to saprotu. Un gribu paskaidrot tev, ko nozīmē jautājums: vai šim ceļam ir sirds? Visi ceļi ir vienādi—visi tie ved uz nekurieni. Tie vai nu šķērso pašu būtību, vai arī met tai līkumu. Es varu teikt, ka visu savu dzīvi esmu gājis garus jo garus ceļus, taču nekur neesmu iestrēdzis. Tagad benefaktora jautājums ir ieguvis jēgu. Vai šim ceļam ir sirds? Ja ir—tad tas ir labs ceļš. Ja nē — no šī ceļa nebūs nekāda labuma. Abi ceļi ved uz nekurieni, taču vienam ir sirds, bet otram— nav. Viens ceļš padara ceļojumu līksmu — visu laiku, kad tu pa to ej, tu esi ar viņu viens vesels. Otrs ceļš liks tev nolādēt savu dzīvi. Viens padara tevi spēcīgu, otrs — laupa spēkus un tevi iznīcina...
*Karloss Kastaņeda. "Dona Huana mācības.Jaki indiāņu zināšanu ceļš"
Nav ko piebilst.

Divi vilki

Kādu vakaru čeroki cilts indiāņu vecākais stāstīja savam mazdēlam par iekšējo cīņu, kas noris cilvēkos. Viņš teica "Dēliņ, katrā no mums norit cīņa starp diviem vilkiem, kas dzīvo mūsos. Viens no tiem ir Nelaime. Tās ir bailes, raizes, dusmas, skaudība, bēdas, sevis žēlošana, aizvainojums un mazvērtība. Otrais ir Laime. Tas ir prieks, mīlestība, cerība, rāmums, laipnība, labestība, patiesīgums un līdzcietība."
Brīdi padomājis, mazdēls jautāja vectēvam:"Kurš vilks uzvar?" Vecā čeroki atbilde bija vienkārša: "Tas, kuru Tu baro."
Kuram vilkam šodien liksim bļodiņā barību?

Četri kvadrātmetri dusmu jeb viegluma?

Dzīvojam lauku ciematiņā, mājā, kuru nopirkām, no tās pirmās īpašnieces. Kundze bija ļoti jauka un vēl joprojām atceros to, ar kādu vieglumu viņa šķīrās no sava iekoptā īpašuma. Veicām darījumu, viņa novēlējam mums veiksmes un viss. Mēs vēl reizi aizbraucām pie viņas ciemos- aizvest ābolus no viņas bijušā dārza. Kundzei nobira asara. Mēs bijām viņu pārsteiguši. Tad, pēc kāda laika izlasījām avīzē sēru vēsti. Kundze bija mirusi.
Gāja laiks un mēs jau dzīvojām mājā, iegādājām suni un sapratām, ka bez žoga suņabērnam ir grūti.. un mums arī -meklēt aizklīdušo draugu citu kaimiņu sētās. Ja žogs, tad žogs. Nolēmām to darīt pēc visiem "papīriem"- saskaņojot to ar kaimiņiem un pasūtot zemes robežu uzmērījumus. Tai pavasarī, runājot ar kaimiņu, mēs uzzinājām, ka pie mūsu zemes pieder vēl viens aiz plūmju dzīvžoga noslēpies stūrītis. Stūrītī bija vairāki ogu krūmi (ērkšķogu un upeņu krustojums) un pāris plūmju kociņi... un vairākus gadus nepļauta zāle. Nopriecājāmies.. rekur būs mums ogas ēšanai un vīna darināšanai. Pēc pāris mēnešiem, kad zemes robežu uzmērītājs veica savu darbu, mēs uzzinājām ka tomēr daļa no tā paša aizmirstā stūrīša tomēr pieder kaimiņam, tam pašam, ar kuru bijām pirms tam runājuši. Nez no kurienes saradās dusmas, nožēla par iztērēto naudu zemes robežu uzmērītāju algošanai (nogrieza mūsu zemes gabalu, maita, tāds!), un žēlums par ogām, kuras nu pieder kaimiņam. Veselu vakaru nodusmojos un gāju gulēt. No rīta pamodos un pašai sev šķitu smieklīga. Kā tā? Kamēr es nezināju, ka zeme ir mana- man bija pilnīgi vienalga, kas notiek ar ogam.... es bez tām varēju iztikt. Nu, kad mirkli esmu padzīvojusi ar sajūtu, ka šis zemes pleķis ar ogu krūmiem ir mūsējais, es vairs to pat domās nevarēju atdot. Doma šķita pilnīgi smieklīga. Četru kvadrāmetru dēļ dusmojos veselu vakaru! Līdz ar smiekliem ieguvu vieglumu. Atcerējos kundzi. Lai Jums viss izdodas.... un viss. Vienmēr ir iespēja izvēlēties dusmoties vai ar vieglumu pieņemt notiekošo.

.....brīvības deklarācija...

Ja Tu nejūties brīvs, tad tikai tāpēc, ka vēl neesi pats deklarējis savu brīvību. Tu gaidi, kad Tev tā tiks iedota.
Tu gaidīsi mūžīgi.
Uh... cik iespaidīga sacīts! Pols Viljamss (Paul Williams. Das Energi)

Domāt vai darīt?

Bieži vien esmu pieķērusi sevi drīzāk domājam, kā darām. Un bieži vien nekur tālāk par domāšanu īsti netieku. Izdomāju, sadomāju, iedomāju, nodomāju un nolieku. Ar to negribu teikt, ka domāt ir labāk vai sliktāk kā darīt. Tas ko gribu uzsvērt, ka ar domāšanu vien nepietiek, lai dzīvē notiktu pozitīvas izmaiņas. Ir nepieciešams arī rīkoties, aktīvi iesaistīties savu domu un savas dzīves pozitīvo izmaiņu realizācijā.
Ir cilvēki, kuri aplūko gleznas muzejos vai izstāžu zālēs, bet ir cilvēki, kuri glezno. Vajadzīgi ir gan vieni, gan otri. Bet attiecībā uz savu dzīvi- kas gribi būt Tu? Muzeja apmeklētājs, kas vēro citu cilvēku veidotās gleznas, jeb gleznotājs, kurš glezno savu dzīvi. Jā, kā prot, jā, ar krāsām, kādas tam ir, un tehnikām, kuras apguvis. Bet glezno pats. Savu dzīvi. Un atbildīgs par gleznā attēloto pats. Savās rokās turot otu/zīmuli/pasteļkrītiņu vai ogli.

Kāds es būšu?

Šodien es uzgāju vienu interesantu interviju ar Vladimiru Dovgaņu- Krievijā plaši pazīstamu uzņēmēju. Viņš citu starpā atsaucās uz kādu stāstu:
"...trīs mācekļi atnāca pie viedā skolotāja. Un viedais uzdeva viņiem jautājumu:
"Ko Jūs katrs iesāktu, ja atrastu uz ceļa kaudzi naudas?"
- "Meklētu kam tā pieder," teica viens;
- "Labi," teica viedais skolotājs;
- "Paturētu sev, tā liktens lēmis", teica otrs;
- "Labi," teica viedais skolotājs;
- bet trešais atbildēja: "Es nezinu, kā rīkošos, o, viedais skolotāj, jo nezinu, kāds es būšu tieši tanī mirklī, kad atradīšu šo naudu"."
Vienmēr ir iespēja būt savādākam, kāds esi Tu šodien. Tas paver ceļus un iespējas. Tas dod spēku un iedvesmo sasniegt to, ko nevarētu sasniegt, ja būtu tāds, kāds esi šobrīd. Hei, viss Tavās rokās! Kā Vladimirs Dovgaņs saka: "Galvenais ir sapnis. Liels sapnis... pēc tam rīcība un rīcībai nekad nav par vēlu"

Draugi vai ienaidnieki?

Nesen lasīju stāstu par gadījumu ar Albertu Einšteinu un jaunu žurnālistu. Šim žurnālistam ir bijis cēls mērķis- apkopot visu nozīmīgāko tā brīža pasaules zinātnieku atbildes uz vienu jautājumu: "Kāds ir vissvarīgākais jautājums, kuru var uzdot zinātnieks?".
Nezinu gan, ar kādiem jautājumiem citi zinātnieki bija pārsteiguši jauno žurnālistu, bet Alberts Einšteins pēc kārtīgas apdomāšanas uzdeva jautājumu, kas pasaulei vēl joprotjām liek aizdomāties. "Pats svarīgākais jautājums, ko var uzdot cilvēks (!) ir- vai visums ir draudzīga vide?" No tā ir atkarīgs, vai mēs pavadīsim savu dzīvi ceļot tiltus vai drudžaini ceļot aizsardzības sienas.
Plānot, radīt, veidot, priecāties, tikties vai konkurēt, cīnīties par un pret, aizsargāties, gausties, ienīst, slēpties....

Esmu par tiltiem!

Vestminsteres abatijā (Londonā) atrasts uzraksts uz anonīma kapakmeņa:

„Kad es biju jauns un brīvs un manai fantāzijai nebija robežu, es sapņoju izmainīt pasauli. Kad es kļuvu vecāks un gudrāks

es atklāju ka pasaule nav mainījusies un es samazināju savu mērķi un gribēju izmainīt tikai savu valsti.

Bet tā likās nesatricināma!

Es nonācu savas dzīves krēslas vecumā un nolēmu mainīt tikai savu ģimeni, bet ak vai! – tie nebija tam gatava.

Tagad es guļot uz miršanas gultas un pēkšņi atskārtu: „Ja es būtu spējis mainīt vispirms sevi, varbūt man būtu izdevies izmainīt savu ģimeni.

No šī veikuma iedvesmots, es varētu būt noderīgāks savai valstij un, kas zina, es pat spētu mainīt pasauli.”

Ja gribi ko mainīt, sāc ar sevi.....un Tavās rokās var nonākt arī valsts un pasaules pārmaiņu radīšana.

Par tauriņu

Reiz kāda Meistara māceklis nolēma pārbaudīt vai tiešām, Meistars zin atbildes uz visiem jautājumiem. Māceklis paņēma rokās tauriņu un uzjautāja Meistaram:
-Vai tauriņš manās rokās ir dzīvs vai miris?
Māceklis SAVAS taisnības vārdā bija gatavs jebkurā mirklī nospiest tauriņu.
Pat nepaskatījies uz mācekļa rokām Meistars atbildēja:
-Viss TAVĀS rokās.