Šī gada baltajā Katrīndienas vakarā es baudīju pasaku terapiju. Biju par ko tādu dzirdējusi, biju šo to iedomājusies, šo to lasījusi…vienu vārdu sakot, idejas par to, kā tas varētu notikt, man pirms tam bija. Un pateicoties Aizputes sieviešu klubam, radās arī iespēja šīs domas pārbaudīt praksē.
Lai cik daudz es zinu…vienmēr ir iespējams iemācīties ko jaunu. Laiku pa laikam šo gudrību man izdodas aizmirst…un tikpat veiksmīgi atkal atcerēties. Šoreiz es sēdēju pasaku terapijā un domāju, eu…šito es zinu, šo arī un arī šito…un tad pavisam nemanot, es aizmirsu to, ka es visu zinu….un klausoties psiholoģes stāstītajā pasakā, sajutu, kā manī rodas spīvs naids un dusmas. Dusmas par to, ka atkal (!) pasaka runā par noteikumiem, kuri ir jāievēro un par to, ka, ja kāds tos neievēro, tad tam ir jāsaņem sods. Šajā pasakā sods bija gana bargs- kāju nociršana un atlikušās dzīves pavadīšana BEZ kājām. Šausmīgi, vai ne? Un tas viss tikai tāpēc, ka bija vēlme priecāties, baudīt skaistumu, pretēji visu padomiem un ieteikumiem. Bija vēlme baudīt laimi…bet tās vietā…briesmīga dzīve bez kājā. Brrrr! Man šī pasaka likās nepieņemama līdz brīdim, kamēr psiholoģe pateica:”Tā ir pasaka… kājas taču pasakās var izaugt no jauna!” Tajā mirklī man sagribējās skaļi iesmieties. Hei! Tos noteikumus, ka kājas nocirstas paliks līdz mūža galam, taču izdomāju es pati… Kā es varēju aizmirst, ka pasakās viss ir iespējams?!
Tad nu, lūk! Šī bija mana visvērtīgākā atkal atgūtā atziņa. Rāmjus, noteikumus, cietokšņus, mūrus… reglamentus u.t.t.radam katrs mēs priekš sevis paši un dzīvojam ar pārliecību, ka tādi viņi ir, ka tādiem tiem jābūt, un ka NAV IESPĒJAMS SAVĀDĀK. Ja jau kājas ir nocirstas, tad viss. Tādas tās arī paliks, pat neskatoties uz to, ka visa darbība notiek pasakā. Un vēl paspēt padusmoties uz pasauli par nejauku pasaku. Bet par to, ka VAR BŪT SAVĀDĀK, par to pat neiedomāties.
Un kad kāds no malas iebiksta, eu, paskaties, paskaties, kā būtu, ja…… Tad parādās otrā elpa, paveras plašāki apvāršņi un viss pēkšņi kļūst iespējams.
Mani kolēģi kouči te jau sāk smaidīt. Jā, jā.. tas ir darbs, ko dara kouči. Paver plašākus apvāršņus, iedvesmo otra, trešai un…. ikdienas elpai, palīdz pavisam nemanāmi pārkapt sienai, kuru pats esi ķieģeli pa ķieģelītim sev apkārt uzbūvējis. Lai beidzot atrastu sevi, savu laimes sajūtu un dzīvotu ar to ilgi un laimīgi. Kā pasakā, kuru esi sarakstījis pats sev un…. par sevi. Šķiet vilinoši? Kāpēc gan nepamēģināt?
Vai tā būtu pasaku terapija, koučings vai filma “Alise Brīnumzemē”. Man šo SAVAS PASAKAS RADĪŠANAS sajūtu ir izdevies izbaudīt visos no minētajiem veidiem.
Un kā ir ar Jums?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru