Diena sākās parasti- ar rīta kafiju, rīta skrējienu un sīkajiem mājas darbiem. Biju nolēmusi šajā dienā pabeigt gatavošanos nodarbībai par koučinga domāšanas veidu, sagatavot skaistu piedāvājuma aprakstu svinību organizēšanai kādā aristokrātiskā muižā un izvietot to portālos. Tie bija galvenie uzdevumi, protams papildus tiem, radās vēl visādi tūlīt un uzreiz darāmie sīkie nieki. Visu dienu kārtīgi darbojoties, izdevās padarīt gana daudz un pati biju ar iegūto rezultātu apmierināta. Jau vakara pusē saņēmu ziņu par to, ko manis izveidotais svētku piedāvājuma apraksts ir neatbilstošs un norādītas nianses (vārdi), no kurām turpmāk man vajagot izvairīties. Es biju, maigu sakot, pārsteigta, pēc tam dusmīga, lai neteiktu nikna. Man šajā tekstā… līmējās kopā katrs vārds un kāda vārda izņemšana vai aizvietošana ar piedāvāto šķita kā gleznā “Mona Liza” ievietot puzzles gabaliņu no Borisa Bērziņa pirts dāmu attēlojuma. Ievilku gaisu un pamēģināju atrast veidu, kā savu sašutumu izteikt pieklājīgos vārdos. Parunājām.. un sapratu gan šīs prasības iemeslu,gan arī cilvēka domu gājienu, kāpēc tāda prasība radusies. Un sapratu, ka varu to pieņemt. Cilvēki taču ir dažādi.
Tad, saņēmu vēl vienu aizrādījumu, ka sieviešu kluba afišā vajag papildus norādes. It kā nieks, un sapratu, ka tā būs labāk. Bet uz mirkli pārņēma sajūta… kas ar mani šodien notiek?
Pašā vakarā, tad kad jau gatavojos iet uz vingrošanas nodarbībām, e-pastā ieskrēja ziņa, ka mana iepriekšējā nodarbība par koučingu esot bijusi ļoti slikta, ka nākamajai nodarbībai (kas paredzēta nākamās dienas rītā) ir ļoti pārdomāti jāsagatavojas, jo no tās ir atkarīga mana reputācija. Un saraksts ar lietām, par kurām man būtu jārunā MANĀ nodarbībā. Pēc šādas ziņas izlasīšanas visas iepriekšējās jau man likās vienkārši štrunts. Ķēru pēc telefona, lai iztaujātu rakstītāju, bet telefons spītīgi klusēja…Biju palikusi viena ar uzdevumu, kuru nesapratu kā veikt un nesapratu, kāpēc man to vispār vajag veikt. Atkal ievilku gaisu un sapratu, ka neko nemainīšu Mana reputācija taču nevar būt atkarīga no tā, cik lielā mērā es atbildīšu anonīmi izteiktām pretenzijām (par to, kādai vajadzētu būt manis vadītai nodarbībai). Mana reputācija ir atkarīga no MANIS. Ņēmu un sakārtoju somā datoru, pierakstus, atsevišķā somā ieliku sen piegrieztos svārkus, kurus gribēju ar draudzenes palīdzību piemērīt. Un devos uz vingrošanas nodarbību ar mērķi novirzīt savu nu jau radušos stresu pozitīvā gultnē.
Aizbraucu uz vingrošanu, pie durvīm satieku paziņu un viņa man saka: “Mīļā Tu šodien vari nenākt…jo mēs mēģināsim deju, kuru Tu nezini…Tev no šīs nodarbības nebūs nekādas jēgas!” Es sāku smieties.
Aizbraucu mājās, vīrs uzklausījis manu atgriešanās iemeslu sāka tieši tāpat smieties un teica:”Ej labāk gulēt, lai šī diena Tev ātrāk beidzās”. Gulēt es gan neaizgāju- es kārtīgi izvingrojos uz trenažiera….tā atbildot PASAULES izaicinājumam.
Nākošajā rītā pēc jau novadītās nodarbības par koučinga domāšanas veidu, es aizbraucu pie draudzenes piemērīt svārkus…. Un atklāju, ka iepriekšējā vakarā somā biju sapakojusi nevis piegrieztos svārkus, bet gan auduma atgriezumus. Mēs abas sirsnīgi izsmējāmies.
Ko es ar šo stāstu gribēju pateikt? To, ka savos “krietni pāri trīsdesmit gados” esmu sapratusi, ka:
1. Tas, kas ar mani notiek- neesmu ES.
2. Tas, ko saka par mani citi- neesmu ES.
3. Tas, ka cilvēki ir dažādi- un man nav jākļūst tādai pašai kā citiem, lai būtu ES.
4. Ir lietas, kuras ES VARU izdarīt. Un tas ir svarīgāk par to, ko nevaru.
