Vīna pagrabs...tepat- blakus.

Šī nedēļa man padevusies tāda ļoti piepildīta, šķiet, ka lidoju no viena pasākuma uz otru un tikai laiku pa laikam attopos, eu, es taču esmu šodienas pasākuma organizatore… un man vajadzētu drusku arī uztraukties. Bet uztraukumiem īsti neatliek laika. Jo visu aizpilda prieks par darbošanās jēgu un kopības sajūta, vērtējot iegūto rezultātu.
Šķiet, pavisam nesen runāju ar savu kolēģi Māru par nepieciešamību Aizputē izveidot sieviešu klubu, un nu jau tas ir uzsācis darbību pilnā sparā. Jau esam piedzīvojušas kopības sajūtu nūjošanas pasākumā (kas tagad pamazām kļūst par iksestdienas tradīciju), gan gatavojot skaistus rožu pušķus no kļavu lapām, gan kopīgi apgūstot pirts gudrības. Šo trešdien kopā ar tuvākajām domu biedrenēm nolēmām sarīkot oficiālu biedrības sanāksmi ar mērķi ievēlēt biedrības valdi un izmainīt statūtus (biedrība savulaik ir bijusi ar pilnīgi oficiālu statusu, tikai ļoti ilgi nav darbojusies). Domājot par to, kā šo stīvo pasākumu padarīt interesantāku, nolēmām uzaicināt pazīstamus aizputniekus dalīties pieredzē, kā mājas apstākļos var pagatavot vīnu. Vīndari piekrita un mēs devāmies telpu meklējumos. Arī telpas mums izdevās atrast… un pasākums varēja notikt.
Špriežot pēc apmeklētāju skaita (30 dāmas), interesei iesaistīties šādās un līdzīgās aktivitātēs ir tendence pieaugt. Aizputē, kur iedzīvotāju skaits ir pavisam neliels (~5000), tas ir būtisks sasniegums. Kopīgi izrunājām ko un kā mēs gatavojamies darīt šajā biedrībā un kāpēc kāda no mums ir gatava darboties valdē. Oficiālā daļa noritēja ļoti raiti un stundas laikā mēs (ļoti dažādu sieviešu kompānija) nonācām pie vienota kopsaucēja un ievēlējām gan valdi, gan nospriedām par izmaiņām statūtos, gan arī parunājām idejas par tuvākajiem pasākumiem.

Un tad nāca vīndari…ar saviem vīniem un saviem vīndaru instrumentiem…Tas bija interesanti. Kā pagatavot mājas apstākļos vīnu no jāņogām, āboliem vai upenēm dzirdējušas mēs bijām visas. Nu vismaz teorētiski sapratām, ka kaut ko tādu var dabūt gatavu. Bet izrādās, ka arī ķirbjiem, rabarberiem vai pīlādžiem nav ne vainas un no tiem sanāk lieliski vīni. Gan sausi, gan pussausi, gan saldi gan pussaldi. Un vīna darīšanas process nav nemaz tik sarežģīts. Pasākuma laikā viena otra dāma jau sāka domāt par iespēju pašai pagatavot vīnu. Kā izrādās- viss ir iespējams! Arī pašdarīnātu vīnu pagrabs Aizputē!

Ko es ar šo rakstu gribēju pateikt? Mani aizvien vairāk un vairāk pārsteidz tie resursi, kas ir mūsu rīcībā…. Un tās iespējas, kas rodas kopīgi darbojoties. Esmu patiesi lepna par cilvēkiem, kuri ir man apkārt.Gan sievietēm, gan vīriešiem. Esmu lepna, ka man apkārt ir cilvēki, kas ir gatavi dalīties ar savām zināšanām, domām, vēlmēm un idejām. Es gūstu gandarījumu esot šajā kompānijā. Tas ir mans “vīna pagrabs”.

Novēlu arī Jums atrast savu “vīna pagrabu”… paskatieties apkārt… tepat, tepat kaut kur viņš ir! Jūsu resurss un iespējas!

Viena diena manā mūžā… jeb kādreiz tas būtu bijis savādāk.

Diena sākās parasti- ar rīta kafiju, rīta skrējienu un sīkajiem mājas darbiem. Biju nolēmusi šajā dienā pabeigt gatavošanos nodarbībai par koučinga domāšanas veidu, sagatavot skaistu piedāvājuma aprakstu svinību organizēšanai kādā aristokrātiskā muižā un izvietot to portālos. Tie bija galvenie uzdevumi, protams papildus tiem, radās vēl visādi tūlīt un uzreiz darāmie sīkie nieki. Visu dienu kārtīgi darbojoties, izdevās padarīt gana daudz un pati biju ar iegūto rezultātu apmierināta. Jau vakara pusē saņēmu ziņu par to, ko manis izveidotais svētku piedāvājuma apraksts ir neatbilstošs un norādītas nianses (vārdi), no kurām turpmāk man vajagot izvairīties. Es biju, maigu sakot, pārsteigta, pēc tam dusmīga, lai neteiktu nikna. Man šajā tekstā… līmējās kopā katrs vārds un kāda vārda izņemšana vai aizvietošana ar piedāvāto šķita kā gleznā “Mona Liza” ievietot puzzles gabaliņu no Borisa Bērziņa pirts dāmu attēlojuma. Ievilku gaisu un pamēģināju atrast veidu, kā savu sašutumu izteikt pieklājīgos vārdos. Parunājām.. un sapratu gan šīs prasības iemeslu,gan arī cilvēka domu gājienu, kāpēc tāda prasība radusies. Un sapratu, ka varu to pieņemt. Cilvēki taču ir dažādi.
Tad, saņēmu vēl vienu aizrādījumu, ka sieviešu kluba afišā vajag papildus norādes. It kā nieks, un sapratu, ka tā būs labāk. Bet uz mirkli pārņēma sajūta… kas ar mani šodien notiek?
Pašā vakarā, tad kad jau gatavojos iet uz vingrošanas nodarbībām, e-pastā ieskrēja ziņa, ka mana iepriekšējā nodarbība par koučingu esot bijusi ļoti slikta, ka nākamajai nodarbībai (kas paredzēta nākamās dienas rītā) ir ļoti pārdomāti jāsagatavojas, jo no tās ir atkarīga mana reputācija. Un saraksts ar lietām, par kurām man būtu jārunā MANĀ nodarbībā. Pēc šādas ziņas izlasīšanas visas iepriekšējās jau man likās vienkārši štrunts. Ķēru pēc telefona, lai iztaujātu rakstītāju, bet telefons spītīgi klusēja…Biju palikusi viena ar uzdevumu, kuru nesapratu kā veikt un nesapratu, kāpēc man to vispār vajag veikt. Atkal ievilku gaisu un sapratu, ka neko nemainīšu Mana reputācija taču nevar būt atkarīga no tā, cik lielā mērā es atbildīšu anonīmi izteiktām pretenzijām (par to, kādai vajadzētu būt manis vadītai nodarbībai). Mana reputācija ir atkarīga no MANIS. Ņēmu un sakārtoju somā datoru, pierakstus, atsevišķā somā ieliku sen piegrieztos svārkus, kurus gribēju ar draudzenes palīdzību piemērīt. Un devos uz vingrošanas nodarbību ar mērķi novirzīt savu nu jau radušos stresu pozitīvā gultnē.
Aizbraucu uz vingrošanu, pie durvīm satieku paziņu un viņa man saka: “Mīļā Tu šodien vari nenākt…jo mēs mēģināsim deju, kuru Tu nezini…Tev no šīs nodarbības nebūs nekādas jēgas!” Es sāku smieties.
Aizbraucu mājās, vīrs uzklausījis manu atgriešanās iemeslu sāka tieši tāpat smieties un teica:”Ej labāk gulēt, lai šī diena Tev ātrāk beidzās”. Gulēt es gan neaizgāju- es kārtīgi izvingrojos uz trenažiera….tā atbildot PASAULES izaicinājumam.
Nākošajā rītā pēc jau novadītās nodarbības par koučinga domāšanas veidu, es aizbraucu pie draudzenes piemērīt svārkus…. Un atklāju, ka iepriekšējā vakarā somā biju sapakojusi nevis piegrieztos svārkus, bet gan auduma atgriezumus. Mēs abas sirsnīgi izsmējāmies.
Ko es ar šo stāstu gribēju pateikt? To, ka savos “krietni pāri trīsdesmit gados” esmu sapratusi, ka:
1. Tas, kas ar mani notiek- neesmu ES.
2. Tas, ko saka par mani citi- neesmu ES.
3. Tas, ka cilvēki ir dažādi- un man nav jākļūst tādai pašai kā citiem, lai būtu ES.
4. Ir lietas, kuras ES VARU izdarīt. Un tas ir svarīgāk par to, ko nevaru.

Kur ir vārti?

Kādu laiku neesmu neko uzrakstījusi. Dzīve top aizvien intensīvāka un laika pārdomām par to, kā padarīt sevi laimīgāku (:)) īsti neatliek….
Bet nekas nenotiek tāpat- vakar uzgāju grāmatnīcā par ½ cenu Stīvena Koveja grāmatu “8.paradums”. Tā sanāca, ka mirkli pēc tās iegādes varēju apsēsties un to palasīt… pirmās lapaspuses… un es jau tvēru pēc sava labptopa, lai rakstītu. Tik spēcīgu citātu… sen nebiju lasījusi. Vakar manus raksta darbus pārtrauca cilvēka ierašanās, kuru bija apsēdusies pagaidīt… bet šodien nekas mani vairs netraucē.

Kas gan mani bija tā iedvesmojis? Stīvens Kovejs pašā grāmatas sākumā runā par pētījumu, kurš veikts ASV un kurā piedalījušies 23 000 dalībnieku. Visi šie cilvēki ir strādājuši kādā lielākā vai mazākā uzņēmumā, pilnu slodzi un ieņēmuši kādu no galvenajiem amatiem (t.i. grāmatveži, sekretāri, datorspeciālisti, mārketinga, sabiedrisko attiecību speciālisti, pārdošanas menedžeri un finanšu konsultanti… arī direktori, valdības iestāžu ierēdņi un izglītības un veselības iestāžu profesionāļi). Visiem šiem cilvēkiem tika uzdoti t.s. atbilstības jautājumi ar mērķi noskaidrot, cik lielā mērā viņi saprot uzņēmuma mērķus un ir gatavi tiem sekot (sīkāk ar jautājumiem var iepazīties grāmatas pielikumā). Bet tagad pats galvenais! Stīvens Kovejs nolēma šos iegūtos datus attiecināt uz futbola komandu un tās locekļiem… un rezultāts mani vienkārši šokēja… Tālāk citāts
“Ja, teiksim, futbola komandas spēlētāju aptauja dotu šādu rezultātu, tad tikai četri no vienpadsmit spēlētājiem zinātu, kuri ir viņu komadas vārti. Tikai diviem no vienpadsmit tas vispār rūpētu. Tikai diviem no vienpadsmit būtu noteikt zināms, kāda ir viņu loma un kādi tieši ir viņu darba pienākumi. Un gandrīz visi, izņemot divus, būtu vairāk vai mazāk konkurējuši ar savas komandas, nevis pretinieku komandas locekļiem.”
Mīļie mani, kā Jums šķiet, cik rezultatīvi šāda komanda spēlētu? Cik vārtu viņi vispār spētu iesist…. Un vai tie būtu pretinieku vārti, kuros viņi trāpītu?
Aicinu padomāt… kas notiktu organizācijās, uzņēmumos un iestādēs, ja cilvēki darbotos tāpat, kā saliedēta futbola komanda? Par cik palielinātos šīs uzņēmuma efektivitāte? Par cik lielāks paliktu uzņēmuma peļņas procents? Un par cik lielāks būtu darbinieku prieks par kopīgu darbošanos……Prieks,teiksiet, kam tas vajadzīgs? Hei, paskatiet futbola komandas spēlētājus, kad viņi priecājas par vārtu iesišanu! Vai Jūs tādas sajūtas nevēlētos izjust? Būt priecīgam un laimīgam savā darba vietā. Ik dienas… ne tikai algas dienās :).

Grūts uzdevums

....Un viņš tiem sacīja "ja kāds cilvēks teiktu Dievam, ka par visu vairāk vēlas palīdzēt ciešanu pilnajai pasaulei, lai ko tas viņam maksātu un Dievs atbildētu, kā viņam jārīkojas, vai šim cilvēkam vajadzētu darīt, kā viņam teikts?"
"Protams, Meistar!" sauca ļaudis. "Viņam vajadzētu justies aplaimotam, ka var ciest elles mokas, ja tā nolicis Dievs."
"Neatkarīgi no tā, kādas ir šīs mokas un cik grūts ir uzdevums?"
"Ir gods tikt pakārtam, slava tikt pienaglotam pie krusta vai sadedzinātam, ja tāda ir Dieva griba,"viņi teica.
"Un ko jūs darītu," vaicāja Meistars ļaudīm, "ja Dievs jūs uzrunātu aci pret aci un sacītu: "Es pavēlu, lai jūs esat laimīgi šai pasaulē tik ilgi, cik vien dzīvojat"? Ko tad jūs darītu?"
Un pūlis apklusa, neatskanēja neviena balss, pāri kalniem un ielejām, kur viņi stāvēja, nebija saklausāmas ne skaņa..... citāts R.Bahs "Ilūzijas"
mmmmmm default atbilde uz iespēju kaut ko darīt, lai iesaistītos pasaules glābšanā, ir kļūt pār cietēju....nu kāpēc gan, kāpēc gan vieglāk ir pieņemt, ka ciešot... tiek īstenots kāds cēls mērķis... bet esot laimīgam, vienkārši laimīgam...tā ir nejēdzība?
Izvēlēties būt laimīgam, lai palīdzētu ciešanu pilnai pasaulei. Izaicinājums? Kam pa spēkam?

Ziņas par mani rīta avīzē.

Warren Buffett, chairman and CEO, Berkshire Hathaway
When you get out of bed in the morning and think about what you want to do that day, ask yourself whether you'd like others to read about it on the front page of tomorrow's newspaper. You'll probably do things a little differently if you keep that in mind.

No rīta, kad kāp laukā no gultas un domā par to, ko šodien izdarīsi, pajautā sev, vai Tev patiktu, ja citi par to izlasītu rītdienas avīzes pirmajā lapā. Iespējams, ka Tu rīkosies nedaudz savādāk, ja paturēsi šo prātā.

Atvēli laiku ikrīta inventarizācijai. Kā tas, ko šodien darīsi, ietemēs Tavu mērķu sasniegšanu.... un vai par to priecāsies arī Tavi apkārtējie? Ir iespēja izvēlēties par to domāt vai nedomāt. Mainīt savu rīcību vai nemainīt.

Labrīt, ko izvēlies Tu?

Vilkt . Grūst

Ir dzirdēts par push and pull stratēģiju biznesā. Viens variants paredz, kad Tu esi darbību iniciators un nosaki to virzienu. Bet otrs ir, tad, kad Tu virzies pielāgojoties, pierunājot, pārliecinot, visa tā rezultātā tērēot milzum daudz enerģijas un rezultātā iegūstot.... reizēm varbūt arī vairāk... bet par kādu cenu?
Bet kā tas ir dzīvē? Es domāju personīgajā dzīvē. Labs citāts man pagadījās grāmatā "Laiks ir nauda".
Kad cilvēkam nav īstas skaidrības par vērtībām, vai viņš par savām ir pieņēmis kāda cita vērtības, viņa dzīve ir cīņa. Viņš rīkojas apstākļus spiests, dažkārt virzoties turp, kur pats nemaz nevēlas. Viņš jūtas nomākts, nervozs un nekam nederīgs.
Brīdī, kad cilvēks noteicis un pieņēmis savas vērtības un sāk dzīvot saskaņā ar tām, dzīves ritms it kā pārslēdzas no GRŪST uz VILKT....
Jap. Ir droši vien katram dzīvē nācies piedzīvot darbošanos "VILKT" sajūtā. Kad enerģijas pietiek, kad prātā virmo labas domas, kad prieku sagādā ikdienišķi darbi, kad apkārtne kļūst par palīgu, kad visa pasaule ir sadevusies rokās Tevis dēļ... Vai nepārņem kārdinājums pārcelties uz patstāvīgu dzīvi šādā sajūtā? Kopā ar SAVĀM vērtībām.

Siets

Vai zināt, ko īsti nozīmē sieta piepildīšana ar ūdeni? Man vienmēr tas ir šķitis sinonīms terminam- bezjēdzīgs darbs. Darbs darba, darīšanas pēc. Sietu tak nevar piepildīt ar ūdeni!
Tā domāju līdz mirklim, kad izlasīju vienu stāstu par kādu meditācijas skolotāju, kurš saviem skolniekiem skaidrojis, kā darbojas meditācija. "Šis process atgādina sieta piepildīšanu ar ūdeni." Šis paziņojums visus, tieši tāpat, kā mani, ir apmulsinājis. Nu, kā- tas taču ir bezjēdzīgi, grūti, neiespējami.... guvums ir tikai īslaicīgs- tieši tik ātri gaistošs, cik ūdens, kas iztek no sieta. Un meta mieru meditēšanai. Taču viens skolnieks devās pie skolotāja pēc izskaidrojuma."Skaties", teica skolotājs, "es Tev parādīšu kā tas darāms" Un piegājis pie okeāna, viņš iemeta sietu ūdenī.Tas tūdaļ nogrima pilns ar ūdeni. "Tagad siets ir pilns ar ūdeni un tāds paliks uz visiem laikiem. Ar meditāciju ir tāpat. Tā nenozīmē iesmelt savā dzīvē nelielu daudzumu Gara, bet gan mesties Gara okeānā un katru dienu arvien vairāk saplūst ar to".
Ir iespēja izvēlēties, iesmelt savā dzīvē sauju, vienu krūzīti, spainīti, kaut mucu tā, ar ko Tu gribi nodarboties....vai mesties tajā iekšā un kļūt par daļu no tā...
Kur ir Tavs okeāns?.....un kur Tavs siets?