Mana pasaka, mana terapija

Šī gada baltajā Katrīndienas vakarā es baudīju pasaku terapiju. Biju par ko tādu dzirdējusi, biju šo to iedomājusies, šo to lasījusi…vienu vārdu sakot, idejas par to, kā tas varētu notikt, man pirms tam bija. Un pateicoties Aizputes sieviešu klubam, radās arī iespēja šīs domas pārbaudīt praksē.
Lai cik daudz es zinu…vienmēr ir iespējams iemācīties ko jaunu. Laiku pa laikam šo gudrību man izdodas aizmirst…un tikpat veiksmīgi atkal atcerēties. Šoreiz es sēdēju pasaku terapijā un domāju, eu…šito es zinu, šo arī un arī šito…un tad pavisam nemanot, es aizmirsu to, ka es visu zinu….un klausoties psiholoģes stāstītajā pasakā, sajutu, kā manī rodas spīvs naids un dusmas. Dusmas par to, ka atkal (!) pasaka runā par noteikumiem, kuri ir jāievēro un par to, ka, ja kāds tos neievēro, tad tam ir jāsaņem sods. Šajā pasakā sods bija gana bargs- kāju nociršana un atlikušās dzīves pavadīšana BEZ kājām. Šausmīgi, vai ne? Un tas viss tikai tāpēc, ka bija vēlme priecāties, baudīt skaistumu, pretēji visu padomiem un ieteikumiem. Bija vēlme baudīt laimi…bet tās vietā…briesmīga dzīve bez kājā. Brrrr! Man šī pasaka likās nepieņemama līdz brīdim, kamēr psiholoģe pateica:”Tā ir pasaka… kājas taču pasakās var izaugt no jauna!” Tajā mirklī man sagribējās skaļi iesmieties. Hei! Tos noteikumus, ka kājas nocirstas paliks līdz mūža galam, taču izdomāju es pati… Kā es varēju aizmirst, ka pasakās viss ir iespējams?!
Tad nu, lūk! Šī bija mana visvērtīgākā atkal atgūtā atziņa. Rāmjus, noteikumus, cietokšņus, mūrus… reglamentus u.t.t.radam katrs mēs priekš sevis paši un dzīvojam ar pārliecību, ka tādi viņi ir, ka tādiem tiem jābūt, un ka NAV IESPĒJAMS SAVĀDĀK. Ja jau kājas ir nocirstas, tad viss. Tādas tās arī paliks, pat neskatoties uz to, ka visa darbība notiek pasakā. Un vēl paspēt padusmoties uz pasauli par nejauku pasaku. Bet par to, ka VAR BŪT SAVĀDĀK, par to pat neiedomāties.
Un kad kāds no malas iebiksta, eu, paskaties, paskaties, kā būtu, ja…… Tad parādās otrā elpa, paveras plašāki apvāršņi un viss pēkšņi kļūst iespējams.
Mani kolēģi kouči te jau sāk smaidīt. Jā, jā.. tas ir darbs, ko dara kouči. Paver plašākus apvāršņus, iedvesmo otra, trešai un…. ikdienas elpai, palīdz pavisam nemanāmi pārkapt sienai, kuru pats esi ķieģeli pa ķieģelītim sev apkārt uzbūvējis. Lai beidzot atrastu sevi, savu laimes sajūtu un dzīvotu ar to ilgi un laimīgi. Kā pasakā, kuru esi sarakstījis pats sev un…. par sevi. Šķiet vilinoši? Kāpēc gan nepamēģināt?

Vai tā būtu pasaku terapija, koučings vai filma “Alise Brīnumzemē”. Man šo SAVAS PASAKAS RADĪŠANAS sajūtu ir izdevies izbaudīt visos no minētajiem veidiem.

Un kā ir ar Jums?

Vīna pagrabs...tepat- blakus.

Šī nedēļa man padevusies tāda ļoti piepildīta, šķiet, ka lidoju no viena pasākuma uz otru un tikai laiku pa laikam attopos, eu, es taču esmu šodienas pasākuma organizatore… un man vajadzētu drusku arī uztraukties. Bet uztraukumiem īsti neatliek laika. Jo visu aizpilda prieks par darbošanās jēgu un kopības sajūta, vērtējot iegūto rezultātu.
Šķiet, pavisam nesen runāju ar savu kolēģi Māru par nepieciešamību Aizputē izveidot sieviešu klubu, un nu jau tas ir uzsācis darbību pilnā sparā. Jau esam piedzīvojušas kopības sajūtu nūjošanas pasākumā (kas tagad pamazām kļūst par iksestdienas tradīciju), gan gatavojot skaistus rožu pušķus no kļavu lapām, gan kopīgi apgūstot pirts gudrības. Šo trešdien kopā ar tuvākajām domu biedrenēm nolēmām sarīkot oficiālu biedrības sanāksmi ar mērķi ievēlēt biedrības valdi un izmainīt statūtus (biedrība savulaik ir bijusi ar pilnīgi oficiālu statusu, tikai ļoti ilgi nav darbojusies). Domājot par to, kā šo stīvo pasākumu padarīt interesantāku, nolēmām uzaicināt pazīstamus aizputniekus dalīties pieredzē, kā mājas apstākļos var pagatavot vīnu. Vīndari piekrita un mēs devāmies telpu meklējumos. Arī telpas mums izdevās atrast… un pasākums varēja notikt.
Špriežot pēc apmeklētāju skaita (30 dāmas), interesei iesaistīties šādās un līdzīgās aktivitātēs ir tendence pieaugt. Aizputē, kur iedzīvotāju skaits ir pavisam neliels (~5000), tas ir būtisks sasniegums. Kopīgi izrunājām ko un kā mēs gatavojamies darīt šajā biedrībā un kāpēc kāda no mums ir gatava darboties valdē. Oficiālā daļa noritēja ļoti raiti un stundas laikā mēs (ļoti dažādu sieviešu kompānija) nonācām pie vienota kopsaucēja un ievēlējām gan valdi, gan nospriedām par izmaiņām statūtos, gan arī parunājām idejas par tuvākajiem pasākumiem.

Un tad nāca vīndari…ar saviem vīniem un saviem vīndaru instrumentiem…Tas bija interesanti. Kā pagatavot mājas apstākļos vīnu no jāņogām, āboliem vai upenēm dzirdējušas mēs bijām visas. Nu vismaz teorētiski sapratām, ka kaut ko tādu var dabūt gatavu. Bet izrādās, ka arī ķirbjiem, rabarberiem vai pīlādžiem nav ne vainas un no tiem sanāk lieliski vīni. Gan sausi, gan pussausi, gan saldi gan pussaldi. Un vīna darīšanas process nav nemaz tik sarežģīts. Pasākuma laikā viena otra dāma jau sāka domāt par iespēju pašai pagatavot vīnu. Kā izrādās- viss ir iespējams! Arī pašdarīnātu vīnu pagrabs Aizputē!

Ko es ar šo rakstu gribēju pateikt? Mani aizvien vairāk un vairāk pārsteidz tie resursi, kas ir mūsu rīcībā…. Un tās iespējas, kas rodas kopīgi darbojoties. Esmu patiesi lepna par cilvēkiem, kuri ir man apkārt.Gan sievietēm, gan vīriešiem. Esmu lepna, ka man apkārt ir cilvēki, kas ir gatavi dalīties ar savām zināšanām, domām, vēlmēm un idejām. Es gūstu gandarījumu esot šajā kompānijā. Tas ir mans “vīna pagrabs”.

Novēlu arī Jums atrast savu “vīna pagrabu”… paskatieties apkārt… tepat, tepat kaut kur viņš ir! Jūsu resurss un iespējas!